Stereotipi par mātes un tēva lomu: realitāte bieži apgāž visus iedomu tēlus

Par tipiskākajiem stereotipiem, kas tiek sagaidīts no sievietes kā mātes un vīrieša kā tēva, ko mēs fantazējam par mazuli, un kāda patiesībā var būt realitāte, portāla "Cālis" un veselības centra "Vivendi" kopīgo veidotās Vecāku skolas trešajā lekcijā skaidroja Dr. Ilze Sestule, ārste – psihoterapeite.

Satiekoties vīrietim un sievietei, mīlestībā rodas kopīgs sapnis par bērniņu, pēc kāda laika mīlestībā rodas gaidāmais bērniņš. Tātad, pirmais sapnis jau ir materializējies. Un tad tikai viss sākas – attīstās fantāzijas par to, kāds būs bērns, cik skaisti tas būs, kā mēs visi trīs (4-5-6...) viens otru mīlēsim. Turklāt par nākotnes ainiņu sapņo katrs no pāra atsevišķi un abi kopā, skaidro Sestule.

Bet sieviete un vīrietis nāk katrs no savas ģimenes, ar savu pieredzi, sapni, un katram ir savas gaidas par to, ko sagaida no otra un ko ir gatavi dot partnerim šajās attiecībās. Gaidot bērniņu, katram no pāra arī pastiprinās atmiņas par savu bērnību un vecāku lomu. Vīrietis pārsvarā atmiņā pārcilā attiecības ar savu tēvu, un tas bieži rada papildu trauksmi.

Jo tuvāk un reālāk tuvojas trešais, jo skaidrāk pāris apzinās, ka vairs nebūs, kā agrāk, tomēr joprojām saglabājas fantāzija par ideālo bērnu ideālā ģimenē. Sestule arī norāda, ka šajā rakstā tiek aplūkota tas vēlamais ģimenes modelis, kad bērniņu gaida abi vecāki, nevis tikai sieviete, piemēram, ja gaidāmā bērna tēvs viņu ir pametis.

Ceļā no sapņa uz realitāti, attiecības mainās, un jāapzinās, ka reālajā dzīvē daudz kas nav ideāli. To visu pastiprina fakts, ka katrs no pāra ir audzis citādākā ģimenē, ar savu pieredzi. Attiecībās var iezagties kādi saasinājumi, ja vēl sāk iejaukties gaidāmā mazuļa vecvecāki. Un jo reālāks kļūst mazulis, jo lielāka trauksme. Bieži vien topošajām mammām ir tendence visu idealizēt. Jā, draudzenei bija šādi, bet man būs citādāk, jo es taču visu daru pareizi. Tādēļ, kā iesaka psihoterapeite, idealizēšanai būtu jābūt piezemētākai, tuvākai realitātei.

Un tad ierodas šis trešais - bērns, ar kuru mātei veidojas ciešas, simbiotiskas attiecības. Un tas ir dabiski, jo mātes organismā veidojas īpaši piesaistes hormoni, kā arī mātei daba ir piešķīrusi spēju bērnu auklēt sevī līdz dzimšanas brīdim un turpmāk arī spēju bērnu pabarot un, protams, arī apmīļot. Un ģimenē attiecības, pilnīgi loģiski, mainās, bet nereti tēvam tas var šķist nesaprotami.

Bet velns tomēr nav tik melns, ja vien paši jaunie vecāki vēlas patiešām baudīt savu jauno statusu. Kā uzsver psihoterapeite, reālā dzīve ir arī priecīga.

Lai arī ne ideāli, jūs savam bērnam esat vienīgie un vismīļākie vecāki, Sestule jaunos vecākus mudina domāt optimistiski.

Speciāliste atzina, ka psihologiem un psihoterapeitiem ir iemīļots teiciens – gana laba vai pietiekami laba mamma. Uz to arī jātiecas.

Nereti jaunās mammas jūtas vainīgas par to, ka netiek galā ar bērniņu, ar mājas darbiem, bet tad ir jālūdz partneris, lai palīdz. Konkrēti, precīzi un īsi – lūdzu, aizej uz aptieku, lūdzu nomaini bērnam autiņbiksītes. Vīrietim ir grūti uzminēt, ko sieviete vēlas. Jo tiešāka un konkrētāka komunikācija, jo labāks rezultāts, uzsver psihoterapeite.

Ir sev jāatgādina, ka nav nedz ideālu vecāku, nedz ideālu bērnu. Un pēc bērna piedzimšanas būtībā tiek veidotas jaunas pāra attiecības. Katram ar bērnu un visiem kopā. Sestule vēršas īpaši pie sievietēm – nepievāciet bērnus tikai sev, ļaujiet arī tētiem ar viņiem komunicēt un neaizmirstiet savus partnerus paslavēt. Nekritizējiet viens otru, bet pamācības no malas – no kaimiņienēm, vecmammām, tantēm un draudzenēm – pieņemiet kritiski, izvērtējot, ko tas dos tavam mazulim.

Nākamā Vecāku skolas lekcija gaidāma 10. maijā. par to plašāku informāciju atradīsi šeit.