Mazēdāju vecākiem: astoņi veidi, kā bērnam atgriezt apetīti

Kā rīkoties vecākiem, kādi var būt apetītes zuduma iemesli, "Letidor" skaidro bērnu psiholoģe, neiropsiholoģe un psihoterapeite Elēna Bikova.

Slikta pašsajūta. Prasti to pavada arī nogurums, satraukums vai arī fiziskas saslimšanas indikācijas, kā piemēram, klepus, iesnas vai saaukstēšanās. Bērniem vecumā līdz trīs gadiem visai biežs iemesls apetītes zudumam ir zobu nākšana. Slims bērns neēdīs, kā parasti, tomēr nelielu daudzumu ēdiena dienas laikā viņam tomēr var piedāvāt.

Par laimi, kad bērni atlabst, arī apetīte atgriežas. Bieži pediatri iesaka atteikties no gaļas un piena produktiem, atsaucoties uz to, ka tie noslogo aknas, kas jau tā bez ēdiena ir aizņemtas ar toksīnu izvadīšanu no organisma. Taču daži bērni tieši dod priekšroku piena produktiem laikā, kad slimo.

Bailes pamēģināt kaut ko jaunu. Ir bērni, kuri kļūstot vecākiem, nevēlas mainīt savus ēšanas ieradumus. Viņi pārtiek no minimāla produktu klāsta – iespējams, tikai no pieciem vai sešiem produktiem, parasti ogļhidrātiem – un viņus ir grūti pierunāt pamēģināt jaunas garšas. Parasti pēc tam, kad bērns sāk iet skolā, šī problēma atrisinās pati no sevis.

Uzkodas. Bērnam ir grūti izturēt no brokastīm līdz pusdienlaikam, neko neuzkožot. Dažreiz bērns ēd ik pēc katrām divām trim stundām, tādēļ tad, kad jāēd pamatēdiens, viņš nemaz nejūtas izsalcis.

Emocionāli pārdzīvojumi. Ģimenē notiek šķiršanās, tuva radinieka nāve, mīļākās rotaļlietas pazaudēšana, nomiris sunītis, dārziņā kāds par bērnu ir pasmējies, mamma aizgājusi uz darbu… Jebkuri bērnam nepatīkami apstākļi var likt zaudēt apetīti.

Intereses par ēdienu neesamība. Vecākiem bieži šķiet, ka bērniem ir slikta apetīte, un ka viņi nepavisam neēd. Bet patiesībā viņi ēd, taču bez intereses – tieši tādēļ rodas priekšstats, ka bērns cieš no apetītes trūkuma.

Neierasta ēdiena tekstūra. Dažreiz bērni dod priekšroku tikai sasmalcinātam vai puscietam ēdienam, kas ir derīgs vien sešus līdz 10 mēnešus veciem mazuļiem, kad viņiem pēc vecuma jau būtu jāēd normāla – cietā barība, ko var kost un košļāt. Ja pēkšņi ēdienā nokļuvis kāds gabaliņš, bērns to var izpļaut, aiztaisīt muti ar rokām un atteikties no ēdiena vispār.

Neierasts ēdiena uzņemšanas veids. Daudziem bērniem patīk ēst ar rokām. Un kad vecāki sāk viņus radināt pie galda piederumu lietošanas, mazulis var atteikties no ēdiena vispār.

Ir simptoms, kad apetītes zudums ir indikators nopietnai problēmai. Ja apetīte pazudusi pēkšņi vai arī ir ļoti ilgstoša, noteikti ir jāvēršas pie ārsta.

Svarīgi ir izslēgt somatiskās slimības. Un ja apetītes zudums nav slimības pazīme, tad ar to jācīnās psiholoģiskām metodēm.

Pavēro, cik daudz un ko bērns apēd dienas laikā. Ļoti bieži vecāki žēlojas par bērna apetīti attiecībā pret tradicionālo ēdienu ēšanu (brokastis, pusdienas, vakariņas), bet faktiski bērns dienas gaitā apēd nepieciešamo kaloriju daudzumu. Bērni dienas laikā uzkodu veidā jau "salasās", īpaši ogļhidrātus saturošus produktus un saldumus. Pavisam aizliegt saldumus nedrīkst, bet, kamēr bērns aug, labāk tos noslēpt vietā, kur bērna acu skatiens netiek klāt un tos piedāvāt tikai kā desertu. Ir nepareizi bērnu motivēt ar konfekti par to, ka viņš izēdīs zupas šķīvi. Tādā veidā tu bērnā ieaudzini to, ka jāsaņem atalgojums par kaut, ne tikai par paēšanu.

Ja līdz ar apetītes zudumu bērnam tiek novērota emocionāla spriedze, pacenties noskaidrot šādas uzvedības iemeslu. Parasti tas ir jāsaista ne tikai ar atteikšanos no ēdiena. Ja vecāki paši netiek galā, ir vērts vērsties pie bērnu psihologa. Spēļu veidā speciālists palīdzēs noskaidrot, kas īsti notiek ar bērnu.

Nevajadzētu ieslēgt multenes vai televizoru kā fonu, kad bērns sēžas pie galda. Bieži vecāki ļauj skatīties multfilmas, lai tikai bērns ēšanas laikā netaisītu kaprīzes. Bet pēcāk tas var novest pie tā, ka bērns vairs negribēs ēst citos apstākļos.

Izsalkuma sajūta ne vienmēr sasniedz nepieciešamo attīstības stadiju. Norūpējušais vecāks vienmēr iedos cepumiņu, banāniņu, sausiņu… Bērns vēl nav paguvis saprast, viņš grib ēst vai nē, kamēr viņš jau ir pabarots. Šo vajadzību – patstāvīgi pieņemt lēmumu, vecāki šādā veidā kavē. Bērni ļoti ātri iemācās, kāpēc gan gribēt, ja mamma visu izdarīs. Jau daudz vēlākā vecumā vecāki šādiem bērniem sāk žēloties par to, ka viņiem nekas neinteresējot, ka viņi neko negrib darīt, ka viņiem neko nevajag. Novāc visus saldumus un miltu izstrādājumus patālāk. Savukārt bērnam pieejamā vietā atstāj augļus, burkānus, riekstus. Lai viņš vienmēr varētu palūgt kaut ko uzkost, kad pats sajūt izsalkumu.

Ēšanas režīms – tas ir lieliski. Bet bieži vecāki sūdzas, ka šis režīms netiek ievērots. Īpaši mājās, bet, lūk, "dārziņš viņš visu ēd un degunu nerauc". Pavēro savu bērnu. Daži no viņiem kā "cīruļi" – viņiem patīk ēst no rīta, bet daži ir kā "pūces", lai ieēstu brokastis, viņiem ir nedaudz jāiekustas, jāpastaigā, jāpaskrien. Viņi var pabrokastot, piemēram, daudz vēlāk nekā piecēlušies. Seko savam bērnam – ļauj viņam pašam noteikt, ko viņš vēlas, ļauj izvēlēties. Ar piebarošanu tu jau bērnam piedāvā dažādus produktu veidus, viņš zina, ko nozīmē garša, spēj noteikt, ko viņš tagad gribētu ēst. Bērns jau no gada vecuma ir spējīgs tev palīdzēt, piemēram, nomazgāt gurķi vai ābolu salātiem.

Jaunākā pirmsskolas vecuma bērniem ļoti patīk ēst ar rokām, piemēram, vistas nagetus vai sagrieztas dārzeņu šķēlītes. Tas, ko var paņemt rokās, vienmēr apēdas ātrāk. Bet te var palīdzēt arī skaisti noformēts šķīvis ar ēdienu.

Bērniem ir grūti nosēdēt mierā ēšanas laikā. Lūk, jūsu ģimene visi pusdieno, bērna apēdis karotīti zupas un gabaliņu maizes un jau mēģina izsprukt no krēsla. Tu viņu apstādini: mēs vēl ēdam, apēd vēl vienu karotīti zupiņas. Bērna smadzenes saņēma signālu un glikozes līmenis sāka paaugstināties, bērnam vajag nedaudz iepauzēt un pēc tam viņš atkal varēs turpināt. Bieži tā notiek ar bērniem vecumā no pusotra līdz trīs četru gadu vecumam.

Daudz efektīvāks veids – pastrādāt pašam ar sevi, izmantojot pašiedvesmas metodi. Vecākiem pirms bērna barošanas vajadzētu būt pārliecinātiem, ka mazulis tagad labi paēdīs, un patiesi brīnīties, ja viņš atsakās no ēdiena. Seko savam bērnam, vēro viņu. Mēģinājumi mainīt ēšanas ieradumus var aizņemt pietiekami ilgu laiku.