Kā ar pusaudžiem runāt par pornogrāfiju  (3)

Vecākiem nav viegli pieķerties klāt tādām tēmām kā seksualitāte, daudz ērtāk ir atstāt šo tēmu pašplūsmā. Tomēr, ja informācija tiek iegūta no draugiem, vienaudžiem, medijiem vai attiecīgiem interneta portāliem, vairumā gadījumu tā neatbilst tam, kādu izpratni par seksualitāti mēs vēlamies savos bērnos veidot. Domāju, ka neviens saprātīgs vecāks nepieļaus, lai bērns domātu par attiecībām tikai kā par fizisku kontaktu. Turklāt pornogrāfija ir cieši saistīta ar vardarbību – ar laiku šķiet, ka tā ir normāla seksa sastāvdaļa.

Runājot par emocionālo reakciju, der atzīmēt, ka "smagās" pornogrāfijas skatīšanās nepilngadīgajos izraisa tikai negatīvu reakciju – pārsvarā bailes, dusmas un pretīguma sajūtu. Pornogrāfija sekmē to, ka veidojas ačgārna izpratne par dzimumu lomām attiecībās. Šeit iederas mūsu Vācijas kolēģu stāstītais par skolnieku, kas pašpārliecināti apgalvoja, ka pornogrāfija ir domāta vīriešiem, lai mācītos. Kā nekā, vīriešiem ir jāuzņemas lielākais darbs, kamēr partnere nekustīgi guļ! Ir jāuzsver arī, ka pornogrāfija sekmē izpratnes veidošanos par seksu kā fizisku kontaktu, nevis attiecībām.

Vaicāsi, kāpēc gan pusaudzis varētu skatīties ko tādu? Pētījumi liecina – pirmkārt, lai redzētu to, ko jau ir redzējuši citi vienaudži. Vai vismaz saka, ka ir redzējuši. Otrkārt, lai uzzinātu ko jaunu par seksu vai vienkārši izklaidētos. Treškārt, lai masturbētu.

Kādā vecumā var runāt ar bērniem par pornogrāfiju? Ja saruna būs pārāk agri un nekas tāds nav redzēts, mēs riskējam izraisīt noliegumu, atsvešināšanos un apjukumu. Savukārt, ja nogaidīsim pārāk ilgi, varam nokavēt īsto brīdi. Jāņem vērā, ka līdz 12-13 gadu vecumam tēma "mīlestība un seksualitāte" vēl izraisa mulsumu un kaunu. Kļūstot vecākam, interese par šo tēmu pastiprinās. Tāpēc optimālais vecums sarunai būtu, sākot ar 14 gadu vecumu.

Pirms uzsākt sarunu ar savu bērnu, ir pašiem jātiek galā ar savu attieksmi pret pornogrāfiju. Ja mums pašiem būs neērti runāt par seksu un pornogrāfiju, visticamāk, saruna ar pusaudzi var neveidoties. Otrs priekšnosacījums veiksmīgai sarunai ir pozitīva attieksme pret seksualitāti. Tā ir jāuzsver kā dzīvības enerģija, nevis kaut kas nosodāms vai slēpjams. Ja tava atvase sapratīs, ka vari runāt par seksualitāti bez sarkšanas un liekas moralizēšanas, tad viņš ar tevi sarunāsies. Bet ir svarīgi neprasīt atklāt savu personisko pieredzi. Tas sarunu var neglābjami sabojāt.

Pamudinājums runāt par savām jūtām un piedzīvoto varētu būt pārāk liels slogs jauniešiem pubertātes vecumā. Šeit varētu izlīdzēties ar netiešu jautājumu, vadoties pēc shēmas: "Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki izmanto pornogrāfiju?". Noderīgi ir arī citi jautājumi. Piemēram, kāda ir atšķirība starp seksu pornofilmās un seksu reālajā dzīvē? Kā tev šķiet – kāpēc pieaugušie skatās pornogrāfiju? Vai pieaugušie šādās filmās piedalās brīvprātīgi? Kā jūtas vīrietis un kā – sieviete? Šie un daudzi citi jautājumi būs labs palīgs, lai sāktu sarunu un soli par solim mazinātu negatīvo efektu, ko rada pornogrāfijas skatīšanās pusaudžos.

Nobeigumā vēlos uzsvērt: lai pusaudzis seksualitāti varētu izdzīvot patstāvīgi un atbildīgi, ir nepieciešams diskutēt par personīgajām vērtībām un priekšstatiem par tām. Nav šaubu, ka tas ir nesalīdzināmi grūtāk, nekā runāt par bioloģiskiem procesiem.