Septiņi stāsti par ārzemnieku neparastajiem piedzīvojumiem latviešu kāzās

Par latviešu kāzās pieredzēto kāzu žurnālā "Precos" stāsta Vils: "Pirms pāris gadiem piedalījos kāzās, kur daiļa kurzemniece precējās ar manu kolēģi – britu pēc tautības, līdz ar to kāzās puse viesu bija latvieši, puse angļi. Jau pirmajiem viesiem ierodoties viesu namā, ļoti pamanāma bija latviešu atvērtība, omulība un dzirkstošais humors. Vakara gaitā, ņemot vērā pozitīvo publiku, tiešām jutos ļoti omulīgi, un jau pēc pāris tostiem vairs nevarēja manīt nekādas atšķirības starp angļu un latviešu viesiem, arī valodas barjera bija zudusi: visi ar lielu entuziasmu iesaistījās atrakcijās (tas man šķita tiešām kaut kas līdz šim kāzās neredzēts) un laidās trakās dejās Uz rīta pusi, tā ap pulksten četriem, visi "dzīvi palikušie" sasēdāmies ap lielo galdu, tai skaitā arī jaunā sieviņa ar vīru. Arī jautrie muzikanti piesēdās pie mums mazliet iestiprināties. Un tad sākās kas tāds, ko es neesmu pieredzējis nevienās kāzās līdz pat šai dienai!

Par to, ka latvieši ir dziedātāju tauta, man jau bija zināms, jo biju kā skatītājs ņēmis dalību vienos dziesmusvētkos. Bet turpmākais nav pat īsti vārdos aprakstāms. Neilgi pēc tam, kad apsēdāmies pie galda, viens no muzikantiem aizgāja pēc ģitāras, un dziedāšanas svētki bija sākušies! Ar milzīgi aizrautību dziedāšana turpinājās vairāku stundu garumā, turklāt arī visi izturīgākie angļu tautības viesi, tai skaitā arī es, dedzīgi dziedāja līdzi (pat nejautājiet, kādā mēlē!). Vēl tagad, atceroties brīdi, kad saullēktā, sastājušies aplī un uzlikuši rokas viens otram uz pleciem, visi daudzbalsīgi dziedāja "Man stāstīja Daugaviņ'", man uzmetas zosāda."