Galējības jeb pārmērīga lutināšana bērniem nemāca cienīt citus

Gribēdami bērnam nodrošināt laimīgu bērnību, vecāki bieži nonāk galējībās. Tas bērnam var radīt nepareizu priekšstatu par dzīvi. Katram kokam ir divi gali, un katru rakstura īpašību var aplūkot no dažādām pusēm. Lai nesapītos vērtējumos, jāpatur prātā pāris patiesību.

Ja vecāki, veidojot savas attiecības ar bērnu izrāda tam cieņu un laipnību atbilstoši – tik, cik bērns cenšas apgūt to, ko vecāki viņam māca, tad šīs attiecības veido bērna raksturu labvēlīgi.

Cilvēku cieņa un labvēlība ir jāizpelnās ar atbilstošu cieņu un labvēlību, un bērns to ātri iemācās. Turpretī, ja vecāki bērnu slavē un lutina vairāk, nekā viņš pats cenšas ievērot vecāku prasības, tas bērnā veido nepareizus priekšstatus par cilvēciskajām attiecībām un parasti ļoti apgrūtina bērna turpmāko dzīvi nonākot skolā un darbā.

Cilvēku daba nu reiz ir tāda – viņiem nepatīk, ja kāds viņus pārāk izmanto. Turklāt vēl bezkaunīgi uzskata to nevis par izrādītu laipnību, bet par pienākumu. Tātad, tavs bērns, nonākot saskarē ar cilvēkiem un neesot vairs tavas iejūtīgās attieksmes pasargāts, jutīsies drošāk, ja tu būsi viņam iemācījis cilvēcisko attiecību pamatnoteikumu – neizturies pret citiem (vispirms jau pret saviem vecākiem) tā, kā tu negribi, lai viņi izturas pret tevi.

Droši vien atradīsies ne mazums vecāku, kas ar pārliecību teiks: mūsu ģimenes centrā ir bērns. Kas gan tur slikts – mēs audzinām cilvēku, kas būs radis vadīt un kas prasīs no citiem cieņu – mēs ceram, ka tā viņam dzīvē būs vieglāk.

Bērna noteicošā loma ģimenē it kā dabiski rodas, mazulim piedzimstot, kad viņa fiziskās un emocionālās vajadzības, kuras iesākumā patiesi saistītas ar izdzīvošanu, ir visneatliekamākās. Ja bērnam augot šī kārtība netiek mainīta, tad šāda pieeja nereti noved pie vecākiem nepatīkamiem un, kā vēlāk noskaidrojas, arī bērnam nelabvēlīgiem rezultātiem.

Vecāki ir pārliecināti, ka bērnam ir jāļauj pašam noteikt savu dienas režīmu. Tāpēc gadās, ka divu gadu vecumā mazulis trīs reizes dienā jūt vajadzību nosnausties, bet naktīs viņu nomoka bezmiegs. Tad bērns pieprasa sevi izklaidēt, jo viņš nav radis rotaļāties viens. Un mazuli izdodas iemidzināt tikai ar lielām pūlēm gultā blakus vecākiem.

Paļaujoties uz to, ka bērna organisms pats vislabāk zinās, kas tam vajadzīgs, katrā ēdienreizē māte piedāvā bērnam vismaz sešus atšķirīgus ēdienus, no kuriem bērns parasti izvēlas tikai saldumus.

Kad trīsgadīgā meita paziņo, ka šī kleitiņa nav skaista un viņa to vairs negrib vilkt, vecāki, gribēdami nodrošināt mazajai dāmai brīvas izvēles iespēju, tūlīt pat dodas pirkt jaunu.

Tādi vecāki neatļaujas bērnam pavēlēt vai viņu kaut kā piespiest, tādēļ nereti rodas dažādas neveiklas situācijas – bērns nogāžas veikalā gar zemi un kliedz pilnā kaklā, jo nav saņēmis kāroto mantiņu, pēc viesībām atsakās doties mājās, jo viņam vēl gribas parotaļāties, un tā joprojām.

Lai novērstu ārpasaules postošo ietekmi uz bērna vēl nenobriedušo psihi, vecāki ir gatavi pārvērsties par mūri, kas bērnu no tās šķirs. Ja kāds viņu atvasi sētā nejauši pagrūdīs vai paņems nomesto lāpstiņu, šie notikumi kļūs par vecāku personisko katastrofu.

Šāda laimīga un bezrūpīga bērnība nedod iespēju bērnam mācīties patstāvīgi saprasties ar vienaudžiem, paciest neērtības, pašam ar savu rīcību izpelnīties atzinību un izcīnīt vietu dzīvē. Varbūt kādam tas neliksies svarīgi, bet pieredze liecina, ka jau bērnudārza grupiņā no 30 bērniem trīs vai četri nespēj saprasties ar pārējiem, neprot sevi apkopt atbilstoši vidusmēra spējām, bez emociju vētrām nespēj pārvarēt grūtības. Un galvenais – nespēj vienaudžu vidū ieņemt tādu vietu, kas viņus pašus apmierinātu.

Vecāki mēdz sevi mierināt, ka viņu lolojumiem piemīt mākslinieciska dvēsele, vai tie ir daudz jūtīgāki nekā pārējie, ka bērnam ir bijuši īpaši nelabvēlīgi apstākļi. Vai viņi ir dzimuši priekšlaikus, viņiem ir bijis "šķībs galvaskauss" vai kādas citas slimības, kas prasa izturēties pret mazuļiem ar īpašu attieksmi. Taču šos bērnus vieno tas, ka dažādo iemeslu dēļ viņu vajadzības ir pārspīlētas, un viņi kļuvuši par centrālajām personām ģimenē, par ģimenes galvu.

Atbilde ir vienkārša – audzini viņu kā līdztiesīgu ģimenes locekli, ļauj bērnam darīt to, kas viņam pašam patīk, bet tevi netraucē, uzklausi visas vēlmes, daļu no tām izpildi, bet nenostādi tās pāri citu vajadzībām.

Glāsti un mīļo bērnu, ja tas jums abiem sagādā prieku, slavē un lepojies ar viņa panākumiem, bet nesalīdzini tos ar citu neveiksmēm. Nopērc bērnam saldējumu, kad tev ir nauda un viņš tevi ar kaut ko iepriecinājis, vai arī reizēm vienkārši sev par prieku, jo dalīts prieks ir divkāršs prieks.

Lietās, kas attiecas tikai uz bērnu, dod viņam visas tiesības izlemt un rīkoties, bet lietās, kas attiecas arī uz tevi, saglabā sev brīvību izlemt tās savās interesēs. Cieni sevi, tad arī bērni cienīs gan tevi, gan sevi.

Piemēram, tu vakarā gribi skatīties aizraujošu filmu, bet bērns gultiņā lūdz sevi iemidzināt ar pasaciņu. Ja pasaku nelasīsi, viņš, iespējams, raudās. Protams, katras mīlošas māmiņas sirds notrīs līdzjūtībā. Bet vai tālredzīgāk būtu tā vietā, lai vakaru pavadītu, kā jau sen biji iecerējusi, sēdēt pie bērna gultiņas tik ilgi, līdz viņš iemigs? Vai spēsi viņam veltīt nedalītu uzmanību, nejūtot rūgtumu par to, ka jau neskaitāmo vakaru netiec blakusistabā, kur tevi pie televizora vilina mājinieku jautrie smiekli?

Tad varbūt labāk samīļo bērnu, paskaidro, ka šoreiz nevari stāstīt pasaku, jo tev ļoti gribas skatīties filmu, un apsoli palasīt rīt (savu solījumu noteikti izpildi). Lai bērns šoreiz iemieg pats. Un saki, ka ja bērns jūtas ļoti bēdīgi, viņš var arī paraudāt, ka tas nekas, tu par to nedusmosies. Saki, ka zini, ka pēc nelielas paraudāšanas vienmēr kļūst vieglāk. Reizēm šāds piedāvājums tā pārsteidz, ka bērns vairs nemēģina raudāt un mierīgi iemieg, it sevišķi gadījumos, kad raudu pamatā nav vis dziļi pārdzīvojumi, bet gan vēlēšanās iespaidot vecāku lēmumus.

Centies atšķirt gadījumus, kad bērnam tiešām kaut ko vajag, no gadījumiem, kad viņš vienkārši mēģina valdīt. Kā teicis kāds gudrais – zemeslode turpina griezties tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.

"Mana vecākā meita mūžīgi sevi salīdzina ar jaunāko. Vecuma starpība ir tikai gads, tāpēc nav brīnums, ka mazā māsa reizēm arī pārspēj lielo. Turklāt meitenes ir ļoti dažādas – katrai no tām labāk padodas kas cits. Mani uztrauc tas, cik sāpīgi vecākā pārdzīvo savas neveiksmes. Tā vien liekas, ka viņa nevis dzīvo, bet sacenšas. Kura pirmā vakarā ies mazgāties; kura pirmā kāps mašīnā… Kā tev liekas, kura no mums labāk prot lasīt? Es pirmā aizskrēju līdz stūrim, es protu stāvēt uz vienas kājas, bet māsa ne. Turpretī jaunāko meitu šādas problēmas nenomoka: skaties, māsa prot stāvēt uz vienas kājas – es nu gan tā nemāku! Un kaut arī viņa, piemēram, labāk dzied, tomēr to īpaši neizceļ. Es domāju, ka tā ir godkārība, kas moka manu lielo meitu. Vai tā būtu jāizskauž?"

Kāda cita mamma: "Tēvs mūsu ģimenē ir sportisks, bet vecākajai meitai jau no bērnības nepatīk sacensties un neinteresē arī citu sasniegumi mācībās. Mēs brīnījāmies par to, ka viņa nezināja, vai viņas draudzenēm kontroldarbā bija labākas vai sliktākas atzīmes nekā viņai. Vecākajās klasēs pedagogi viņu uzskatīja par kautrīgu malā stāvētāju un dažādi mēģināja iedrošināt. Arī mums likās, ka viņa dzīvē tālu netiks, jo viņai pietrūkst veselīgas tieksmes pēc atzinības, bet, reiz, kad es viņai šīs šaubas izteicu, viņa mani patiešām pārsteidza. Viņa teica: "Kā jūs to nesaprotat – es pati zinu kas man vajadzīgs. To, ka nekad necenšos izvirzīties līderos, citi ir ievērojuši un vērtē kā pašcieņas izpausmi. Un tas man glaimo." Tātad patiesībā viņa tā rīkojas aiz godkāres?"

Lai arī abi piemēri ārēji ir tik atšķirīgi, tos vieno rīcības motīvs – vēlēšanās tikt ievērotam. Tā mēs rīkojamies, lai varētu arvien no jauna pārliecināties par to, ka esam ieredzēti, ka ar mums rēķinās un mūs neatstums. Šī tieksme pēc drošības sajūtas ir neatņemama cilvēciskās iedabas daļa, un bērnam kaitē, manuprāt, nevis pati godkāre, bet tas, kādā veidā tā izpaužas. Vai bērns ar savu tieksmi izcelties neaizvaino apkārtējos un tā nenostāda tos pret sevi.

Ir taču tā, ka mēs nepatikā novēršamies no bērna, kas dusmīgi svaida savas lietas un apgalvo: "Sacensībās man neveicās tādēļ, ka visi pārējie bija muļķi un tūļas". Turpretī, ja kādam bērnam pie Ziemassvētku eglītes piemirstas dzejolītis, sāk trīcēt lūpa un viņš ar acīm meklē atbalstu no malas, mēs viņu žēlojam un esam priecīgi palīdzēt atrast izeju no nepatīkamā stāvokļa. Tātad tieši forma, kādā bērns izsaka savu vajadzību, ir tā, kas visbiežāk nosaka apkārtējo attieksmi pret viņu.

Ja mēs iemācīsim bērnu apmierināt savu tieksmi pēc atzinības tā, lai neaizvainotu apkārtējos, tā viņam pašam kļūs par stimulu, bet citiem par iemeslu apbrīnai.

Izvairies bērnu salīdzināt ar citiem ("tu to proti labāk nekā tavs draugs"). Bērns, par katru cenu, cenšoties tavās acīs izcelties, var sākt mēroties ar vienaudžiem, no kuriem, tavuprāt, viņam vajadzētu turēties pa gabalu. Bet es taču mācos labāk par Z (kuru atstāja uz otru gadu par nesekmību). Godkāres dēļ bērns var sākt arī pārmērīgi riskēt ("brālēns no laukiem prot uzkāpt kokā un nolēkt no zara, lai es neizrādītos kaut kāds tizlenis, man arī tas jāizdara").

Uzsver katra individualitāti. Pat tad, ja tev ir vairāki bērni līdzīgā vecumā, dāvini tiem dažādas lietas un paskaidro: "Tev zīmuļi – tāpēc, ka tu proti labi (nevis – labāk par māsu) zīmēt, bet māsai grāmata. Kāpēc tev arī nav grāmata? Tāpēc, ka tu esi citāds nekā māsa."

Ierādi bērnam, ka viņš ir ieguvējs, ja atzīst otra panākumus (nevis pārākumu), jo tā viņš iemanto labvēlību, kas ir priekšnoteikums drošām attiecībām.