Kāpēc un cik daudz zīdainim vajag mantu; pareizākā rotaļlietu izvēle  (1)

Kā uzsvēra Zane, rotaļlietas virza bērna attīstību, tādēļ būtu vērts piedomāt pie to izvēles. Jā, pirmā mazuļa rotaļlieta var būt mammas un tēta acis. Kad mazulis sāk darboties ar savām rociņām, tās var būt vecāku rokas, ko satvert, apskatīt. Sākotnēji bērna kustības pārsvarā vada refleksi. To vecāki paši var pamanīt, piemēram, kad mazuli izģērbj plikiņu – viņš parasti satrūkstas no savām rociņām.

Fizioterapeite norāda, ka pirmos trīs dzīves mēnešus bērna kustības ietekmē vairāki iedzimti refleksi (daži no šiem refleksiem saglabājas līdz 4-4,5 mēnešiem, bet jau vairs tikai retās situācijās), līdz ar to, jo jaunāks bērniņš, jo neapzinātākas ķermeņa kustības. Un mantas mazulis mācās tvert ap trīs mēnešu vecumu, kad arī var sākt piedāvāt pirmo mantiņu. Bet pašā dzīves sākumā tieši mammas ķermenis ir lielākā viņa rotaļlieta. Jo mazāks bērns, jo vairāk pieskārienu viņam nepieciešami, lai varētu izzināt pasauli tādā veidā, kā viņš patlaban to spēj.

Bet, ja jāraugās patiešām no rotaļlietu klāsta, tad pati pirmā bērna manta var būt auduma lupatiņa. Svarīgi, lai tā būtu no patīkama materiāla. Tas var būt lakatiņš, marlīte – vienalga, ka tikai bērniņam tā iet pie sirds. To viņš arī tad pirmo iepazīst – gan ar rociņām, gan actiņām. Lupatiņu mazais var grozīt, pētīt, virpināt, čamdīt… Kad jau mazulis nedaudz paaudzies, mantu var iebāzt arī mutē.

Kāpēc tik mazam cilvēciņam jau nepieciešamas mantas? Kā uzsver Zane, rotaļas laikā bērns nodarbina: uztveri, visas maņas (redzi, dzirdi, ožu, garšu, tausti), lielo un motoriku, uzmanību un emocijas.

Protams, dzīves pirmajā gadā aktualitāte numur viens ir grabuļi. Bet vissvarīgākais ir tas, lai manta būtu viegla un ieliekama mutē. Arī mammas, kuras piedalījās lekcijā, atzina, ka bērni visu grib ielikt mutē, un tas ir normāls pasaules izzināšanas process. Mantai jābūt tādai, lai bērnam patiktu, tā palīdzētu attīstībā virzīties tālāk. Jautāta par "karuseļiem", ko vecāki bieži piestiprina pie bērna gultiņas, Zane atzina, ka tā nav labākā izvēle. Viņa pat saka, ka nevajadzētu izmantot neko, kas griežas, skan, mirgo. Kādu mantu var izmantot, piekarinātu virs gultiņas, taču vēlāk, kad bērniņš visu grib aptaustīt, viņam var būt liela vilšanās, ka krāsainās mantas nevar paņemt ar rociņām, turklāt pastāvīga šāda karuseļa atrašanās bērna acu priekšā, ja vēl tas vēl spēlē mūziku, mazuli var nogurdināt, un efekts var būt pretējs.

Šajā vecumā – līdz sešiem mēnešiem – bērnam daudz mantu nevajag. Pilnīgi pietiekami būs, ja tās būs trīs četras, bet tādas, kas veicina bērna attīstību.

Šajā vecumā mantām ir īpaša nozīme, uzsver fizioterapeite, bet noteikti jāpievērš uzmanība virsmai, uz kādas mazais rotaļājas. Starp speciālistiem pat esot tāds termins kā lamināta sindroms. Proti, šāds segums nebūs labākais drošai videi, kur bērnam rotaļāties, jo virsma slīd. Vislabāk izvēlēties, piemēram, kādu mīkstu klājumu. Vecākiem vismaz uz to laiku, kamēr bērns paaugās, vajadzētu atstāt savas ambīcijas malā par perfekto interjeru un ieklāt bērnam drošu grīdas klājumu. Vēl kā risinājums var tikt izmantotas speciālas zeķubikses ar neslīdīgu ceļu zonu un speciāli silikona "ceļu sargi", kurus var nopirkt! Tieši tas pats attiecas uz virsmām, uz kurām tiek noliktas mantas. Jāraugās, vai virsmas augstums ir pietiekami drošs, lai tad, kad mazais grib atkal apsēsties uz grīdas, viņš to varētu izdarīt. Proti, lai rokas ir zemākā pozīcijā, nevis paliek karājoties augšā tad, kad bērns grib noslaisties uz grīdas.

Bērnam šajā vecumā ir svarīgi apgūt patstāvību. Pie tā pieder arī rāpošana, šļūkšana uz vēdera. Svarīgi ir šie pirmie centieni pārvietoties pa telpu, un rāpošana labi sagatavo bērnu staigāšanai, tāpat kā jebkura cita kustība. Tādā veidā bērna muskuļi tiek gatavoti staigāšanai, darbojas vestibulārais aparāts. Un Zane smej, ka pilnīgi neapzināta vecāku reakcija ir šāda – steigt bērnam pakaļ. Bet no tā vajadzētu atturēties, ir jāļauj mazulim attālināties. Bet tad, kad mazais sācis jau spert pirmos solīšus, viņam var būt tieši pretēja reakcija – viņš var būt kā pielipis mammai. Tās ir tā dēvētās zīdaiņa vecuma krīzes, un arī tas ir normāli un labi.

Kā skaidro Zane, piemēram, lēnīgākiem bērniem var būt nepieciešams iedrošinājums, bet vecākiem speciāli nevajadzētu bērnu stimulēt un salīdzināt ar citiem viņa vienaudžiem. Vienam bērnam otrajā pusgadā varbūt milzu panākums būs pārrāpot pāri lielajam spilvenam, bet citam – salikt piecas bļodiņas vienā lielā. Katram bērnam ir savs attīstības temps.

"Kad bērns spēlējas, pieaugušajam vienmēr jābūt līdzās, bet tas nenozīmē, ka viņam jāiesaistās bērna spēlē". ( D.V.Vinnikots)

Zane apliecina, ka otrajā pusgadā bērnam mantu var būt vairāk, bet ieteikums ir interesants – tās glabāt nevis vienā mantu kastē, kur visbiežāk bērns pieiet, visu saturu izgāž un aiziet. Zane iesaka mantas izvietot pa visu māju, lai bērns, ejot apgaitā, tās varētu atrast un darboties.

Pēc viena gada dzimšanas dienas nosvinēšanas noteikti bērnam jāsniedz iespēja iepazīties ar koka klučiem, no kuriem celt torņus, daudz mazu bumbiņu – tā būtu kā treniņspēle – cik daudz bumbiņu var paņemt vienā rokā, tās var krāmēt iekšā un ārā dažādos traukos. Šis ir tā saucamais krājēja periods, kad bērniem patīk visu ko ņemt rokās – daudz ņemt rokās un tad to visu pārnēsāt no vienas vietas uz otru. Ap šo laiku arī vecāki var sākt novērot, kura būs bērna dominējošā roka – labā vai kreisā.