Naids starp pieaugušiem brāļiem un māsām: kādas kļūdas pieļāvuši vecāki  (3)

Kādēļ starp pieauguša vecuma brāļiem un māsām mēdz pastāvēt naids? Par to "Letidor" stāsta psiholoģe Marija Baulina.

Sava veida piespiedu bērnu salīdzināšana, protams, ir pazīstama daudziem vecākiem, jo vecākā bērna audzināšanas pieredze tā vai citādi ietekmē arī attieksmi pret jaunākajiem bērniem.

Tomēr nebūt nav obligāti savus novērojumus, salīdzinot bērnus, izteikt skaļi. Neatkarīgi no situācijas, kādā tas notiek, "sliktākais" bērns to interpretē viennozīmīgi: "Vecāki par mani priecājas mazāk, nekā par brāli/māsu". Iespējams, šis bērns vēlas kļūt labāks, gudrāks, stiprāks un paklausīgāks, un audzināšanas mērķis būs sasniegts. Tomēr emocionālā ziņā viņš no māsas vai brāļa tikai attālināsies.

Un pieaugušā vecumā viņi turpina šīs sacensības, tikai no atzīmēm skolā tas pārmainās uz mērīšanos mašīnās, ienākumos, dzīvokļa lielumā vai savu bērnu sasniegumos.

Pieaugušie brāļi un māsas pilnīgi mierīgi ir spējīgi labot šo vecāku izgāšanos audzināšanā, ja vien kādā lieliskā brīdī kāds no viņiem vienkārši pārtrauks šo konkurences cīņu. Jo nav taču sarežģīti uz jaunumiem par jaunu, iegādātu lietu pateikt: "Kāds tu esi malacis!"

Šādas idejas pašos pirmsākumos slēpjas nepareizs vēstījums par vienas vai otras bērna īpašības stabilitāti. Tā rezultātā sanāk, ka sešus gadus vecs puika, kurš kļuvis par vecāko brāli, kļūst par "lielo", bet viņa jaunākais brālis, sasniedzot to pašu vecumu, vienalga paliek "maziņais".

Daudzi vecāki šajā situācijā nesaskata neko absurdu, palīdzot materiāli 30 gadus vecam "mazulim", kamēr vecākais brālis vai māsa tajā pašā laikā sevi nodrošina jau no 18 gadu vecuma.

Jebkuri uzspiesti stereotipi ierobežo bērna attīstību vai atņemt daudz spēka un laika, lai tos atspēkotu. Tāpēc arī vecākiem un pašiem pieaugušajiem bērniem ir svarīgi iemācīties operatīvi reaģēt uz izmaiņām savos gājienos, domās, imidžā un citās jomās.

Tādā gadījumā kāds no viņiem kļūst par "mammītes", bet kāds – par "tētiņa" vai "omītes" bērnu.

Un tā rezultātā konfliktu patiešām kļūst mazāk, taču bērni ģimenē neaug kopā, bet tikai blakus viens otram, pastāvot it kā paralēlās pasaulēs.

Piemēram, kamēr vecākais bērns ir skolā, mamma nodarbojas ar mazāko. Kad skolēns pārnāk mājās, mazais tiek aizsūtīts pastaigāties ar vecmammu. Lai meklētu sev ērtības, šādi "sadalot" bērnus un vienu no otra izolējot, jau esot pieaugušā vecumā, pastāv bīstamība, ka arī tad brāļi un māsas izvēlēsies šo nošķirtību.

Tomēr nekad nav par vēlu sākt meklēt kopīgas intereses un izdomāt kādu nodarbošanos, kurā iesaistīt visus bērnus.

Turklāt ir svarīgi bērnos radīt pārliecību par to, ka jau pats fakts, ka tev ir brālis vai māsa – tā ir milzīga vērtība un veiksme dzīvē. Un nevajag akcentēt tikai praktisko jautājuma pusi ("Tev vienmēr būs pie kā vērsties pēc palīdzības").

Māsa vai brālis – ir liecinieks un līdzdalībnieks visā labajā, kas notika bērnībā, tas ir vēl viens mīļo vecāku gēnu turpinātājs.

Šajā gadījumā vecāki uzstāj uz nepieciešamību pilnīgi visu un vienmēr darīt kopā, dalīt mantas, rotaļlietas un pat ēdienu uz pusēm, un tas vienādi tiek attiecināts gan uz ģērbšanos un matu sakārtojumu, ja vien to pieļauj bērna dzimums un vecums.

Pieaugušajiem šķiet, ka šādā veidā viņi varēs izskaust konfliktu iemeslus, tomēr biežāk bērnu reakcija ir tieši pretēja.

Liedzot tiesības uz savu individualitāti un personisko telpu, bērns mērķtiecīgi meklē iespējas pastāvēt atsevišķi no brāļa vai māsas.

Bez tam greizsirdībai ir sveša racionalitāte, un to apstiprina visiem zināmie fakti: pat tad, ja ir divas pilnīgi vienādas mantas, bērni var ignorēt savējo un pieprasīt svešo.

Lai attīstītu solidaritātes un ģimeniskuma jūtas, var mēģināt izmantot patstāvīgi radītas vai jau pastāvošas tradīcijas, kopīgu laika pavadīšanu, spēlējot galda spēles, vakariņojot, atbalstot bērnus, kad viņi uzstājas koncertos vai piedalās konkursos, bet ļaujot katram izpausties individuāli.

Daudzie bērnu aizvainojumi krājas, krājas un paliek aktuāli arī 16 gadu vecumā, bet dažiem pat 60 gadu vecumā.

Pārsteidzoši, bet pat cilvēki cienījamos gados dažreiz ar rūgtumu atceras tās epizodes, kad vecākie brāļi vai māsas viņus nav pieņēmuši kādā spēlē.

Lai tā nenotiktu, ir nepieciešams izrunāt un izanalizēt visas problēmsituācijas kopā ar pieaugušajiem, kuriem, ir jāspēj būt kā vidutājiem starp bērniem.

Tikai tā brāļi un māsas varēs izprast viens otra jūtas un rīcības motīvus, izvēlēties vārdus, kas neaizvaino un pareizo balss toni sarunai.