Audzināt gudrinieku: tas nemaz nav tik sarežģīti

Bērniņš piedzimst pilnīgi atkarīgs no vecākiem. Bez aprūpētāju palīdzības viņš ir nolemts bojāejai. Vecāku atbildība, laižot bērnu pasaulē, ir nodrošināt bērna vajadzības, līdz viņš ir iemācījies tās apmierināt pats, un, ko es īpaši gribu uzsvērt – mācīt bērnu zināt iegribām saprātīgu mēru un pašam tās apmierināt.

Tas ir labākais, ko mēs ik brīdi bērna labā varam darīt. Jo neviens nezina, cik ilgi vēl varēs būt blakus un palīdzēt, bet dzīve neizbēgami sastāv kā no kārdinājumiem, tā no lielākām un mazākām nepatikšanām. Ja bērns jau no mazotnes būs apguvis, ka ikviens sarežģījums ar pacietību un darbu ir atrisināms, tad viņa dzīvē nebūs raižu un bezspēcības sajūta. Viņš velti negaidīs palīdzību no citiem. Viņu nemocīs neziņa, kā dzīvot tālāk. Turklāt, mācot bērnu, mēs pasargājam viņu no negadījumiem, kas bērnu mirstības rādītājos vēl aizvien ieņem lielu vietu.

Vecākiem būtu jāņem vērā, ka brīdī, kad bērns spēj apmierināt kādu savu vajadzību, viņam parādās izvēles iespējas – papūlēties pašam sagādāt sev prieku vai mēģināt izdīkt vecākiem, vai iemācīties šobrīd samierināties, kas dzīvē reizēm ir tālredzīgāk, nevis par katru cenu panākt savu.

No dzimšanas, līdz brīdim, kad bērns uzsāk pilnīgi patstāvīgu dzīvi, bērna likteni nosaka vecāku vadība vai tās trūkums. Audzināšana, centieni bērna rīcību piemērot dzīves prasībām, dod vislabākos panākumus, ja notiek nepārtraukti. Un arī tālāk dzīvē labāk veicas tiem, kas ir iemācīti meklēt neveiksmēm iemeslus un atbilstoši pielāgojas. Tā teikt – pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Ja bērns tādu dzīvi neiepazīst, viņš savu dzīvību augstu nevērtē un viņam nav mērķu, kuru dēļ būtu vērts pūlēties.

Savukārt, ja vecāki, audzinot bērnu, aprobežojas ar nostāju "kad tad vēl es viņu lutināšu, ja ne tagad, kamēr viņš vēl ir mazs", bērns dzīvi iepazīst nepilnīgi. Viņš pierod pie ērtībām un iemācās baudīt, bet nemācēdams šādu dzīvi sev sagādāt, jūtas nelaimīgs.

Tāpēc ne mazāk svarīgs kā pirmais ir arī otrais audzināšanas mērķis – izmantojot piemērus, ko sniedz tā pati baudpilnā dzīve, iemācīt bērnu pašam sagādāt sev dzīves ērtības un baudas, un zināt mēru – audzināt bērnu par patstāvīgu un atbildīgu cilvēku.

Bez tā audzināšana ir nepilnīga un var bērna raksturam un mākai viegli dzīvot vairāk kaitēt nekā palīdzēt, jo nezinot, kā tikt galā ar grūtībām, bērnam šķiet, ka iepazītā ērtā dzīve likumīgā veidā nav sasniedzama, un bez tādas dzīvot nav vērts.

Tikai iepazīstinot ar dzīvi visā pilnībā – kā ar priekiem, tā arī ar pūlēm, kas jāpieliek, lai pie tiem tiktu – vecāki bērnam ļauj kļūt par sava likteņa noteicēju, patiesi iemāca mīlēt dzīvi.

Jau no dzimšanas mums katram savs lolojums šķiet vislabākais, skaistākais, gudrākais un talantīgākais bērns pasaulē. Daba mūs ir apveltījusi ar vecāku jūtām, kas dod mums iespējas pašaizliedzīgi mīlēt savus bērnus. Šī mīlestība liek mums rūpēties par bērnu un ļauj viņam attīstīties par savu vērtību zinošu personību.

Tāpēc jāraugās, lai mūsu pašu viedoklis par bērna spējām nebūtu krasi atšķirīgs no citu cilvēku vērtējuma. Es negribu mudināt, lai jūs savu atvasi censtos audzināt par uzvarētāju visās dzīves sfērās, bet gan tā, lai viņš vienmēr nebūtu pēdējais, un tai jomā, kas viņu interesē, būtu labāks nekā vairums viņa vienaudžu.

Kādu ceļu jūsu bērns izraudzīsies, viņš varbūt sapratīs tikai vidusskolas beigās un, iespējams, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem. Taču bērnam pašam būs mazāk sarūgtinājuma, ja līdz izvēles brīdim viņa spējas un zināšanas nebūs zem vidusmēra, un viņš pratīs patstāvīgi strādāt. Tad viņš bez uztraukuma būs spējīgs izturēt konkursu jebkurā nozarē, ko viņš izraudzīsies par savas dzīves aicinājumu.

Tā kā bērna raksturs, attieksme pret dzīvi un prāta spējas lielā mērā attīstās pirmsskolas vecumā, es vairāk uzmanības veltīšu bērna attīstībai līdz skolai.

Kādu citu reizi vīrs vaicāja gudrajam, kā iespējams izvairīties no neērtībām, ko sagādā tādas ikdienišķas nepieciešamības kā ģērbšanās, ēšana vai trauku nokopšana. Gudrais atbildēja –ģērbjoties, ēdot un mazgājot traukus. Kad vīrs sacīja, ka īsti nesaprot, kā gudrais to domā, gudrais teica – apģērbies, paēd, nomazgā traukus un tu sapratīsi."

Kad būtu īstais laiks bērnam apgūt ko jaunu? Tiklīdz viņš to grib un spēj. Tālāk – kādā vecumā labi attīstīti bērni spēj apgūt dažādas prasmes.

Pirmajā dzīves gadā bērnam ir jāiemācās pārvaldīt savu ķermeni un patstāvīgi iemigt:

Pirmajā mēnesī bērna raudu stiprums mainās atbilstoši viņa emocijām. Viņš reaģē uz skaņām un pārvalda skatienu. Bērns vēro pieaugušā seju, atbild ar smaidu. Izdod skaņas, kas nav raudas. Viņš reaģē uz temperatūras izmaiņām: vēsām, siltām rokām, vēsu, siltu ūdeni. Spēj, guļot uz vēdera, pagriezt galvu sānis, lai varētu brīvi elpot.

Otrajā mēnesī paceļ galvu un atbalstās uz apakšdelmiem, lai redzētu, kas apkārt notiek. Spontāni smaida, smejas, spiedz. Pacelts sēdus, notur galvu. Izmanto viņa ziņkāri, piemēram, noliekot redzamā vietā kādu melnbaltu grafiku.

Trešajā mēnesī satver grabuli. Guļot uz vēdera, atbalstās uz rokām. Ja pagriezts uz sāniem uzveļas virsū rokai, cenšas to atbrīvot.

Ceturtajā mēnesī pagriežas uz balsi, saprot, ar kādām emocijām pieaugušais vēršas pie viņa, ja ir ciešs acu kontakts, mēģina sazināties, izsakot dažādas skaņas. Aplūko apģērba detaļas. Uzcelts sēdus, pilnībā kontrolē galvas stāvokli. Piecelts kājās, notur svaru. Prot velties. Sāk aiztikt lietas, kas piekārtas gultiņai. Spēj ēst no karotes.

Pusgadā labprāt "sarunājas" ar mammu, mainot intonāciju un skaļumu. Ieklausās sarunās. Prot patstāvīgi iemigt, naktīs neēst. Pētī lietas kožot, raujot, plēšot, turot priekšmetus pirkstos. Pretojas lietu atņemšanai. Prot ēst sausiņu. Sniedzas pēc priekšmeta, kas atrodas tālāk par ērti aizsniedzamu attālumu. Noraugās līdzi krītošam priekšmetam. Spēj noturēt palielu priekšmetu, satverot to ar plaukstu un pirkstiem. Pārliek rotaļlietu no vienas rokas otrā. Prot rāpot. Ar palīdzību dzer no lielās krūzes.

Astoņos mēnešos prot sēdēt. Eksperimentē ar patskaņiem, zilbēm. Pagriež galvu pret to cilvēku, kas viņu sauc. Sākumā kautrējas no svešiem. Prot sist plaukstas, māt "atā, atā", spēlēt "dod un ņem" spēles. Turot katrā rokā pa klucītim, sit tos kopā, prot "cepu, cepu kukulīti", prot pirkstos grozīt priekšmetu. Prot pareizi ielikt mutē knupi. Prot brīvi ēst no karotes, dzerot no pudeles, prot to pats noturēt.

Desmit mēnešos atdarina visas dzirdētās skaņas. Ceļas kājās, stāv un krīt nesasitoties. Staigā pieturēdamies gar mēbelēm, sper pirmos patstāvīgos soļus. Bez raudām, ar skaņām un žestiem skaidri izpauž savu vēlēšanos.

Gada vecumā staigā, prot piecelties no tupus stāvokļa bez pieturēšanās. Ar jēgu lieto vārdus "teta" vai "papa", "mamma", un vēl dažus sev svarīgus. Līdz ar iegūto jauno pārvietošanās brīvību ir jūtams jauns līmenis pašapziņā.

Pusotrā gadā rotaļās atdarina mājas darbus. Klausa vienkāršiem norādījumiem, kā: "paņem savu...", izpilda vienkāršus darbiņus, ieklausās, ja pievērš viņa uzmanību: "kas tur ir?"

Saprot, ka cilvēkiem un priekšmetiem ir vārdi, var noteikt vietu, no kurienes nāk skaņa. Zina vismaz 10 dažādu lietu nosaukumus. Rāda nosaukto ķermeņa daļu. Spēj atšķirt formas, kas līdzīgas tai, ko rāda. Var pagriezt attēlu pareizi, var rindā salikt klucīšus, saprot "daudz" un "neviens", saprot, ja runa ir par pazīstamu priekšmetu, kas šobrīd nav redzams.

Kustību ziņā bērns ir ļoti aktīvs, mācās veikli staigāt, tāpēc valodas attīstības tempi nedaudz palēninās. Rāda ar rādītājpirkstu, lietas vairāk pētī taustot nevis bāžot mutē, prot paņemt sīkas lietas starp īkšķi un rādītājpirkstu. Prot pats nomazgāt un noslaucīt rokas. Patstāvīgi, uz neilgu laiku izdomā sev izklaidi. Iet atmuguriski, skrien un pēc sauciena apstājas. Iet sāniski, rāpo uz ceļiem, nebalstoties ar rokām, sper pa bumbu. Patstāvīgi ēd, izšļaksta maz, spēj nepārdzīvot, ja kāds ēd ko garšīgu. Spēj paņemt lietu, paskatīties un nolikt atpakaļ. Spēj vakarā savākt daļu savu rotaļlietu.

Divos gados runā teikumos, kas sastāv no 2-3 vārdiem, sevišķi strauji papildinās vārdu krājums. Rotaļājas ar citiem bērniem, piemēram, mūkot un ķerot. Saprot un priecājas par īsiem stāstiņiem, izpilda vienkāršus lūgumus, piemēram, "aizej uz otru istabu un atnes bumbu".

Spēj nosaukt pazīstamu lietu attēlus. Saprot "mazs", "liels", "iedod man visus", "iedod tikai vienu". Spēj atšķirt dažādas krāsas. Un pāris nosaukt. Spēj nodziedāt kādu dziesmiņu. Ceļ torni no vairākiem klučiem. Spēj atdarināt figūru no 3 klucīšiem. Atdarinot zīmē vertikālu līniju. Prot novilkt ērtākos apģērba gabalus un dažus uzvilkt. Prot mazgāties. Spēj nolikt vietā savas drēbes un mantas. Ar atgādinājumu spēj nečurāt pamperos, bet tikai podā.

Ar piesardzību izturas pret svešiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Saprot, ka spēj sev sagādāt sāpes, piemēram, pieskaroties karstam traukam. Spēj norādīt, kur sāp. Lec ar abām kājām vienlaicīgi. Mēģina mest un ķert bumbu, met to no apakšas uz augšu un sāk ievērot mešanas virzienu. Spēj noiet kājām kilometru.

Runā teikumos. Lieto vienskaitli, daudzskaitli, zina vārdu un uzvārdu. Ja nodarbība šķiet aizraujoša, viegli šķiras no mātes. Prot vienkāršu dziesmiņu, īsu dzejolīti. Liek vienkāršas puzles. Saprot: "izdali katram pa vienai", saprot: "iedod man divus gabaliņus". Var atbildēt uz jautājumu "ko tu dari, kad esi noguris, izsalcis, nosalis, priecīgs, bēdīgs?".

Domas dažkārt netiek runai līdzi, runa kļūst neskaidra, bērns var sākt stostīties. Nerājiet viņu, bet mudiniet vispirms izdomāt, ko viņš grib teikt, un tad lēni un skaidri pateikt. Spēj neskatoties atšķirt priekšmetus ar taustes palīdzību, atšķirt siltu no auksta. Spēj sašķirot priekšmetus pēc formas. Atdarinot spēj no klučiem būvēt tiltu, zīmēt stateniskas un līmeniskas svītras.

Gandrīz pilnībā apģērbjas. Patstāvīgi mazgājas un slaukās. Patstāvīgi veic sīku darbiņu ģimenes labā. Kopā ar vecākiem regulāri vingro vai apmeklē sporta nodarbības. Māk noķert lielu un vieglu bumbu. Prot braukt ar trīsriteni. Gada beigās spēj noiet divus kilometrus, kāpj pa kāpnēm neturoties, pārmaiņus abām kājām.

Prot nosaukt ķermeņa daļas. Spēj patstāvīgi lasīt īsus, pazīstama satura stāstiņus. Var atkārtot saprotamus teikumus, kuros ir 4–6 vārdi. Prot izdalīt katram pa diviem gabaliem. Zina, kas ir pirmais, otrais, pēdējais. Zina, kas ir pretējs, var papildināt – uguns ir karsta, bet saldējums ir ..., māmiņa ir sieviete, tētis ir... Pēc norādījuma kādu brīdi sēž klusu un mierīgi. Prot zīmēt, līmēt, griezt ar šķērēm, veidot ar plastilīnu. Pēc parauga zīmē riņķi, krustu, spēj novilkt līniju starp 2 punktiem, pazīst dažādas formas: apaļš, četrstūrains, lodveida, garens u.c.

Izmantojot multiplikācijas un valodas mācības filmas oriģinālvalodā, iemācās pāris teikumus kādā vecākiem zināmā svešvalodā. Valodas bērns visvieglāk apgūst vecumā no četriem līdz 10 gadiem. Pēc taustes spēj atšķirt dažādu priekšmetu formas: bumba, klucītis, prot īkšķi pēc kārtas pretstatīt pārējo pirkstu galiem. Māk sarindot priekšmetus pēc garuma, māk izkrāsot laukumus. Var izpildīt trīs secīgas darbības, piemēram: noliec izlietnē karoti, atnes no otras istabas bumbu un aiztaisi istabai durvis. Spēj sajust, pie kuras ķermeņa vietas viņam pieskaras pat tad, ja acis ir aizvērtas. Var pateikt, kur sāp, nenorādot ar roku.

Labi skrien, var taisni noiet pa līniju, prot ķert un mest bumbu, spēlēt badmintonu ar balonu, kāpj pa kāpnēm bez pieturēšanās, dažas sekundes spēj nostāvēt uz vienas kājas, var noķert mazu bumbu. Spēj noregulēt ūdens temperatūru. Spēj vannā peldēt uz muguras bez pieturēšanās, izdarīt dziļu ieelpu un aizturēt elpu, nirt. Prot šūpoties šūpolēs. Spēj noiet trīs kilometrus.

Liek sarežģītas puzles. Zīmē cilvēku no sešām daļām. Atšķir materiālus, no kā gatavotas lietas. Spēj aprakstīt un paskaidrot pēc pielietojuma, formas, izgatavošanas materiāla, piemēram, kas ir banāns, bumba u.c. Prot aizsiet kurpju šņores. Prot saklāt gultu, nomazgāt savus traukus. Māk ēst ar dakšiņu un nazīti. Uzvārīt tēju, olu, uzsmērēt sviestmaizi. Saprot pa telefonu teikto un spēj atkārtot citiem. Lec uz vienas kājas. Prot staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, pēdu ārmalām. Spēj ilgstoši nostāvēt uz vienas kājas, mest bumbu pret grīdu vai pret sienu un noķert, prot mest kūleņus, slidot ar skrituļslidām, braukt ar divriteni, slēpot. Spēj noiet četrus kilometrus.

Sešos gados: Spēj atstāstīt īsu stāstiņu un paskaidrot detaļas. Spēj izpildīt četras secīgas darbības. Uzmetot skatienu, spēj noteikt priekšmetu skaitu līdz četri, tos īpaši neskaitot, no iegaumētas sešu priekšmetu grupas var pateikt, kuri divi trūkst. Pazīst pulksteni. Spēj nostāvēt uz vienas kājas ciet acīm, lēkt ar lecamauklu.

Ja vecāki ir devuši iespēju vingrināties, bērns prot patstāvīgi ģērbties, ēst, ievērot higiēnu, klāt gultu, uzturēt kārtībā savu istabu, izstāstīt savas vajadzības pieaugušajiem, dziedāt, kustēties mūzikas ritmā, lasīt, saskaitīt un atņemt līdz 20, rakstīt drukātiem burtiem, patstāvīgi izpildīt uzdoto, pazīst naudu, prot iedraudzēties un aizstāvēties, praktiski apguvis pirmās klases mācību vielu – ir gatavs sekmīgi sākt mācības skolā.