Pieci galvenie mīti par bērna alerģiju pret dzīvniekiem

Pediatrs-imunologs, profesors Andrejs Prodeuss portālam "Detimail" atklāj un izskaidro piecus visizplatītākos mītus par bērnu alerģiju pret mājdzīvniekiem.

Viss ir tieši pretēji. Ja mājās ir kaķis vai cits dzīvnieciņš, tad jau grūtniecības laikā un pirmajos dzīves gados bērnam izstrādājas tolerance pret šo iespējamo kairinātāju. Šajā gadījumā mazulim būs daudz mazāka nosliece, ka viņam varētu parādīties alerģiskas reakcijas pret četrkājainajiem ģimenes locekļiem.

Pētījumi pierāda, ka mājdzīvnieki uzlabo zīdaiņa imūno sistēmu. Pēc statistikas datiem, jo vairāk zvēriņu mājās dzīvo, jo retāk bērniem tiek novērota alerģija: astoņos procentos gadījumu – ja četrkājaino draugu ir daži, 12 procentos – ja mājās ir kaut vai viens zvēriņš, bet, lūk, bērniem, kuri aug bez mīļdzīvniekiem, alerģija sastopama 15,5 procentos gadījumu.

Ģimene, kurā aug mazs bērns nolēmusi paņemt kaķēnu, bet vecāki nevēlas riskēt – ja nu pēkšņi bērnam ir alerģija, un dzīvniekam nāksies meklēt citas mājas. Viņi ved mazo ciemos pie draugiem, kuriem jau ir kaķis, un gaida, vai bērnam neparādīsies negatīva reakcija uz to.

Bet šeit ir viena viltība. Alerģija – tas ir process, kad organisms sākumā satiek "ienaidnieku", bet tikai pēc tam izstrādā specifisko antivielu tipu IgE. Un tikai otrajā vai trešajā reizē, vai varbūt pat tikai ceturtajā reizē rodas reakcija. Tāpēc, ja bērns paspēlēsies ar svešu kaķi vai suni, nekādas sekas, visticamāk, nebūs.

Organismam nepieciešams laiks, lai izveidotu alerģisku reakciju. Tādēļ ņem vērā, ka bērnam ar kaķi vajadzētu pavadīt kopā vairāk laika – pat vairākas tikšanās divu līdz trīs nedēļu laikā , bet pēc tam vēl nogaidīt aptuveni divus trīs mēnešus.

Daudz ātrāks un ticamāks ceļš – nodot analīzes. Līdz piecu gadu vecumam alergēnus bērnam var noteikt, nododot asinis no vēnas. Rezultāti ir zināmi pāris dienu laikā.

Pastāv vēl ātrāks, bet mazāk ticams skrīninga tests. Tomēr to izmanto salīdzinoši bieži, ja nepieciešams operatīvi noskaidrot, vai bērnam nav alerģijas, piemēram, uz kādiem medikamentiem. Šāds tests tiek veikts, nododot asinis no pirksta un jau 15 minūšu laikā var uzzināt rezultātu.

Vecākiem bērniem tiek rekomendēts tā sauktais provokācijas tests, ādas tests (pārbaude tiek veikta, izmantojot dūrienus, to sauc par intrakutāno testēšanu ) vai arī skrāpējuma (skarifikācijas tests). Tie viens otru papildina. Agrīnā vecumā šos testus uz ādas, lai noteiktu alergēnus, nerekomendē. Kāpēc? Jo testa veikšanas laikā kādu laiku ir jāsēž nekustīgi, bet mazam bērnam tas ir praktiski neiespējami izpildāms uzdevums.

Nav saprotams, kā parādījies šis mīts un kāpēc daži uzskata, ka bērnam ir daudz lielākas iespējas kļūt alerģiskam, ja viņš dzīvo plecu pie pleca ar suni vai kaķi. Alerģija – tie nav putekļi, kuri uzkrājas, bet netipiska imūnsistēmas reakcija uz tipiskiem notikumiem, tā ir kairinātājs.
Nosliece uz alerģiju tiek nodota ģenētiski, tādēļ, ja bērnam vecāki ir alerģiski, tad ir liela varbūtība, ka arī mazais netipiski reaģēs uz putekļiem, jūras produktiem, dzīvniekiem vai ziedputekšņiem.

Jo ātrāk tiks izzināti kairinātāji uz alerģiju tendētam bērna organismam, jo vairāk iespēju, ka uz kādu no tiem beigu beigās tas arī atreaģēs. Un, lūk, ja raugās no šī skatpunkta, suņa vai jūras cūciņas klātbūtne mājās, protams, būs papildu riska faktors.

Šādas sugas nepastāv, tās ir pasakas, uzsver ārsts. Amerikā centās radīt kaķu šķirni ar proteīnu mutācijām, kuri it kā neizraisītu alerģiskas reakcijas. Taču ar medicīniskiem pētījumiem tas nav apstiprinājies. Tas nozīmē – šis vienkārši ir komerciāls projekts, jo šādi kaķi maksā pietiekami dārgi.

Bieži vien bezsplavu vai tā dēvētajiem kailajiem dzīvniekus mēdz dēvēt par hipoalerģiskiem, taču uz spalvām praktiski nav nekādu alerģisku reakciju. Tās rodas, piemēram, uz izdalījumiem – siekalām, bet spalvas ir tikai alergēnu pārnēsātājas: kaķis sevi laiza, un siekalas paliek uz spalvas. Turklāt ņem vērā, ka kailo šķirņu dzīvnieki var izraisīt ne mazāku alerģiju kā spalvainie.

Gadījumā, ja analīzes būs uzrādījušas alerģiju uz kaķi, labāk gan nemeklēt hipoalerģiskas šķirnes, bet raudzīties, piemēram, paņemt sunīti vai papagaili. Ja bērnam ir alerģija uz vienu mājdzīvnieku, tas vēl nenozīmē, ka mājās nevar ņemt nevienu mīļdzīvnieku.

Nesteidz uzreiz meklēt savam dzīvniekam jaunas mājas. Sākotnēji vajadzētu veikt testēšanu un pārbaudīt, vai patiesi bērna organisms ir reaģējis tieši šī iemesla dēļ. Citādi var sanākt, ka vainīgais ir pavisam cits alergēns.

Ja tomēr bērna sliktā pašsajūta patiešām ir mājdzīvnieka dēļ, arī tad ir iespējami citi notikumu attīstības varianti. Raugoties no efektivitātes viedokļa, protams, vislabākais ir likvidēt bīstamo kairinātāju.

Bet ja mājdzīvnieks ir pilntiesīgs ģimenes loceklis, tad var tomēr mēģināt ārstēt bērnu. Pret kaķa vai suņa alerģiju tiek veikta alergēnu specifiskā imūnterapija. Tā palīdz bērna organismam adaptēties alergēna esamībai un pieņemt to bez agresīvas atbildes. Vidēji tam būs nepieciešama trīs gadus ilga ārstēšana, lai organisms kļūtu tolerants pret kairinātāju.

Turklāt nāksies ievērot arī vienkāršus uzvedības noteikumus mājās. Piemēram, kaķi vai suni nedrīkst laist bērna guļamistabā – lai mazais ar dzīvniekiem komunicē citās telpās. Pēc katrām kopīgām rotaļām bērnam ir jānomazgā rokas, citādāk bērns pilnīgi noteikti tās pieliks pie sejas, un tiks saņemta reakcija. Un, protams, ir regulāri jāveic mājas mitrā tīrīšana: jo mazāka alergēnu koncentrācija gaisā, jo labāk.