Bērnu izgājieni, kas parāda vecāku izgāšanos audzināšanas jautājumos

Lūk, te būs neliels sarakstiņš ar bērnu izgājieniem, kas liecina – vecāki nošāvuši greizi viņa audzināšanā! Šīs sešas tipiskākās situācijas aplūko "Adme".

Frāze "Nepārtrauc!" nestrādā tādēļ, ka bērnam ir jāiemāca sagaidīt savu rindu sarunā, un tas jādara ikdienā un mājas apstākļos – vakariņu laikā vai tavas telefonsarunas laikā ar darba kolēģiem. Piemēram, pirms kādam piezvanīt, bērnam ir jāpasaka: "Tagad es runāšu pa tālruni un mani nedrīkst pārtraukt. Pabeigšu runāt, kad pulkstenī īsais un garais rādītājs, atradīsies, lūk, uz šī cipariņa."

Svarīgi, lai bērns iemācītos valdīt emocijas pār savām vēlmēm, jo visu, ko veikalā pārdod, nav iespējams nopirkt, un tas arī nav nepieciešams. Viņam šķiet, ka tu veikalā preces izvēlies bez nekāda mērķa, viņš nesaprot, ka tev ir vismaz aptuvens pirkumu saraksts. Tādēļ pirms došanās uz veikalu vajadzētu ar bērnu parunāt un sagatavoties šim gājienam.

Sastādiet kopā sarakstu (bērniem, kuri neprot lasīt, var zīmēt attēlus), lai bērns veikalā ir aizrauts ar šo papīra lapu un uzmanīgi seko, vai plāns tiek izpildīts.

Jo agrāk bērnā mēģināsi ieaudzināt pieklājību, jo labāk. Tomēr ir bērni, kuri visai viegli piesavinās šīs normas, bet citiem tas padodas ar grūtībām. Parādi bērnam pieklājīgo vārdu burvestību: neizpildi viņa prasības: "Dod man" bez vārdiņa "lūdzu". Sasveicināties, atvadīties un pirmajam pateikt paldies, negaidot, kad par to atcerēsies bērns. Rādi piemēru!

Protams, bērnam ir grūti apzināties, ka ir informācija, ar kuru nevajadzētu dalīties ar svešiniekiem. Bērns dzīvo bez kauna sajūtas, viņam vēl nav pieredzes, kad atklātie noslēpumi ir izspēlējuši ļaunu joku ar pašu. Bet, lūk, vecākiem šie bērns izgājieni gan var patiešām pabojāt dzīvi. Kā gan izvairīties no šādiem slideniem brīžiem?

Pamēģini ieviest tādu izpratni kā "mājas noslēpums", kas apzīmēs visu to, ko nevajadzētu uzzināt cilvēkiem no malas.

Kad pieaugušie mākslīgi rada barjeras normālai aktivitātei, bērns baidās paiet tālāk no vecākiem. Jo, redz, galvā jau ir skaidri uzstādījumi, – ja viņš uzlīdīs slidkalniņā, tad noteikti nokritīs; ja nobrauks no slidkalniņa, tad obligāti saplēsīs drēbes utt.

Tādēļ, kad pieaugušais, esot labā noskaņojumā, pēkšņi atļauj mazajam paskraidīt vienam pa rotaļu laukumu, viņš uzmanīgi raugās apkārt un izvēlas neriskēt ar savu "dzīvību" tikai dažu minūšu baudas dēļ.

Ja bērns ar vieglumu var sākt sarunāties ar nepazīstamiem cilvēkiem par jebkādu tematu, tas var liecināt par to, ka viņš aug ģimenē, kurā valda uzticēšanās. Bet vienlaikus tas arī vēsta par to, ka bērns nezina, ka pieaugušajiem var būt arī citas intereses, ne tās labākās. Spilgts piemērs: vecāki nevar nodarboties ar savām lietām, jo cenšas simtprocentīgi visu laiku veltīt savam bērnam.

Nav pārsteigums, ka bērnam neveidojas priekšstats par to, ka citiem cilvēkiem ir savas vajadzības, kas atšķiras no viņa vēlmēm.