Nerādi ar pirkstiem uz cilvēkiem un astoņas citas manieres, kuras jāiemāca bērnam  (2)

Varētu teikt, ka manieres ir cieņa, kuru ir svarīgi apgūt ikvienam. Portāls "Parenting" ir izveidojis sarakstu ar deviņām manierēm, kas tev būtu jāiemāca savam bērnam.

Tas nebija nemaz tik sen, kad vīrieši piecēlās kājās, kad sieviete bija gatava atstāt galdu, bet mūsu vienkāršā sabiedrība piecelšanos kājās kā cieņas izrādīšanu ir atstājuši novārtā un aizmirsuši, bet, lai kā arī būtu, tas joprojām pieder pie labām manierēm.

Bērnam ir jāiemāca piecelties kājās, kad publiskā pasākumā skan valsts himna, vai baznīcā, vai arī atvadoties no saviem viesiem. Lai bērnam šo iemācītu, var izmantot pamudinājuma un uzslavu metodi. Kad esi situācijā, kurā ir nepieciešams piecelties kājās, paskaidro bērnam, ka sagaidi, lai viņš rīkotos, kā pienākas. Pēc tam, kad esat divatā, paslavē bērnu.

Vai tev ir kādreiz gadījies, ka pretī nāk bērns un tev nākas paiet malā vai pat iekāpt zālē, lai netrāpītos pa ceļam mazajam gājējam, kurš nav ņēmis vērā, ka tev uz celiņa nav vietas?

Bērniem ir jāiemācās apzināties, kas viņiem ir apkārt un kā viņu uzvedība ietekmē citus. Tās ir publiskās manieres, kurās ietilpst pakāpties pa labi vai pa kreisi, lai neaizskartu pretī nākošā cilvēka fizisko telpu. Lai iemācītu bērnam lietot šo manieri, vari izspēlēt situācijas lomu spēlēs un parādīt kā, ejot pa ceļu, atbrīvot vietu pretimnācējam vai arī, kā ieņemt vietu lielākās auditorijās tā, lai netraucētu cilvēkiem un nekāptu tiem uz kājām.

Reizēm šķiet, ka ir grūti paskaidrot cilvēkam, kurš šajā pasaulē ir tikai dekādi, ka pieaugušie ir pelnījuši respektu vienkārši dzīvošanas ilguma dēļ. Pieredze rada gudrību, un gudrība ir cieņas vērta.

Bērniem jāparāda cieņa, rēķinoties ar vecākiem, vecvecākiem vai skolas skolotājiem vai citu personu sabiedrībā. To var iemācīt, piemēram, pie ģimenes galda pirmo ēdienu aicinot uzlikt vecvecākiem. Pie galda pirmos nevajadzētu apkalpot bērnus tikai tāpēc, ka viņi ir izsalkuši.

Kad pie vecākiem ierodas ciemiņi, ir bērni, kuri nespēj pasveicināt ciemiņus vai atvadīties no tiem, kad viņi dodas prom un tā ir lieta, kuru vajag izskaust. Ir svarīgi atzīt cilvēkus ienākam tavā mājā, vienalga vai tie būtu ģimenes locekļi vai ciemiņi. Bērniem ir jāsveicinās arī ar citu ģimenes locekļu ciemiņiem. Varbūt bērns var atnākt paspiest roku vai apskaut ciemiņu un pēc tam doties savās darīšanās. Var ņemt piemēru no kādas mammas, kura savai atvasei pēc ciemiņu aiziešanas atprasa atnākušo cilvēku acu krāsas. Tas ir veids, kā panākt, ka bērns koncentrējas uz otru cilvēku, nevis tikai sevi.

Tāpat arī pienācīga sasveicināšanās un atvadīšanās ir jālieto attiecībā pret vecākiem. Bērniem ir jāsaprot, kā silti sagaidīt mājās savus vecākus un vispirms ar tiem sasveicināties.

Komunikācijā cilvēkiem patīk, kad tiek pieminēts viņa vārds un, protams, tas ir jāizrunā pareizi. Vari savam bērnam iemācīt to, ka, iepazīstoties un uzzinot otra cilvēka vārdu, var teikt: "Prieks iepazīties, Anna". Tas ne tikai ļauj otram justies labi, dzirdot savu vārdu, bet arī ļauj pašam iegaumēt to.

Reizēm gadās saskarties ar cilvēkiem, kuri runā par patiešām garlaicīgām lietām, bet zināt, kā no tādas situācijas iziet pieklājīgā veidā, ir prasme, kas tavam bērnam noderēs visa mūža garumā.

Mainīt sarunas tematu nav nekas slikts, jo dialogu vajadzētu uztvert kā tenisa spēli. Tu kaut ko pasaki un tev atbild, un tā ir tā bumbiņa, kas lēkā no viena laukuma puses un otru. Tādā veidā rodas saruna par kādu tematu. Bet pēkšņi izjaukt spēles gaitu un no zila gaisa sākt runāt par kaut ko citu, ir nepieklājīgi. Lai pieklājīgi nomainītu sarunas tematu, var sacīt apmēram, ko šādu: "Man ir prieks, ka izbaudīji filmu, es ceru, ka drīz to redzēšu. Vispār runājot par atpūtu, vai es tev izstāstīju par ceļojumu, kurā biju?". Šādi var izskatīties saudzīga un organiska pāreja no viena temata uz sev tuvāku tematu.

Iepriekš runājām par to, kā vajadzētu respektēt citu cilvēku fizisko telpu, tāpat arī ir jāievēro otra emocionālā telpa. Divas vienkāršas lietas – neskaties uz cilvēkiem pārāk uzmācīgi un nerādi ar pirkstiem, ja vien nenorādi virzienu. Zelta likums, kas palīdzēs tavam bērnam ievērot šīs divas lietas, ir dzīvot pēc principa "izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi". Un vēl viens likums, kas būtu jāzina ir "izturēties pret citiem tā, kā tie paši vēlētos, lai pret tiem izturas". Jāatceras, ka visi esam dažādi un ir jāiemācās iejusties otra ādā un cienīt vienam otra vēlmes un personīgo telpu.

Bērni pēc dabas ir ziņkārīgi par visu, kas notiek šajā pasaulē un, redzot kādu savādāku cilvēku, bērns var uzkrītoši skatīties uz šo personu, lai mēģinātu izprast lietas vai pat sākt uzdot skaļi jautājumus, kas liks sajusties neērti cilvēkam, kuram ir invaliditāte un noteikti arī tev pašam.

Šī ir lieta, ko bērnam var nebūt tik vienkārši izskaidrot un iemācīt. Bet vari pamēģināt arī veidu, kurā aizsien bērnam acis, vai aiztaisi ausis, lai bērns iejustos un saprastu, kā tas ir, kad zūd kāda svarīga maņa. Galvenais ir iemācīt to, ka šie cilvēki ir pilnīgi tādi paši kā visi citi, ar tieši tādām pašām vēlmēm un jūtām.

Noteikti pirmais, ko bērnam iemāca ciemojoties, ir būt kārtīgam un paklausīgam. Būtu derīgi bērnam iemācīt, kā jāpielāgojas pie mājas saimnieka grafika un ieradumiem, nevis izvirzīt savas prasības. Piemēram, ja viņi neietur maltītes pie televizora, kā bērns ir ieradis savās mājās, tas ir jāaizmirst. Bērnam jāiemāca arī izteikt savas vēlmes. Piemēram, kad ciemojoties tiek jautāts, vai vēlas ko dzeramu, nevajag kautrēties un teikt "es nezinu, vienalga" vai "jā, var kaut ko", ir jābūt konkrētam par to, ko vēlas.

Kad bērns dodas ciemos pie sava drauga uz mājām, ir jāiemācās pamata pieklājība, sasveicinoties ar drauga vecākiem, atvadoties no viņiem un pat pateikties par uzņemšanu ciemos.