Katram no mums ir savi mērķi, ko mēs vēlētos sasniegt bērnu audzināšanas procesā. Ja mēs paskatāmies uz šo jautājumu plašāk, - audzināšanas mērķis ir izaudzināt tādu cilvēku, kas spētu viegli adaptēties dažādās dzīves situācijās, būtu stiprs savā raksturā, atbildīgs par savām jūtām, domām, uzvedību un gūtu pēc iespējas vairāk panākumu jomās, kas viņam ir svarīgas. Visas šeit nosauktās lietas lielā mērā nosaka robežas, kas ir attiecību pamatā, uzsver Anita Čodere, klīniskā psiholoģe.
Britu psihoterapeits Džons Boulbijs ir teicis, ka bērna un pēc tam arī pieauguša cilvēka attiecības ar citiem nosaka tas, kādas ir bijušas attiecības ar mīlestības objektu bērnībā (māti, tēvu utt.).
Tas uzskatāmi atspoguļots angļu valodā - ja vārdā "māte" noņem pirmo burtu, veidojas vārds "citi" ("mother" - "other"). Uz vecāku pleciem gulst diezgan sarežģīts uzdevums - audzināt savu bērnu tā, lai viņa attiecības ar apkārtējiem būtu pēc iespējas harmoniskākas. Protams, šajā jautājumā ir daudz dažādu aspektu un visus šajā rakstā aplūkot nebūs iespējams, taču aspekts par robežām ir ļoti nozīmīgs, tādēļ tam pievērsīšu lielāku uzmanību. Tas ir saistīts ar atbalsta sniegšanu bērniem un viņu izpratnes veidošanu par uzvedības sekām. Visbiežāk vecāku grūtības ir saistītas ar to, ka viņi pārāk aizraujas ar bērnu žēlošanu vai tieši pretēji - ar pārāk bargu sodīšanu. Tas nekādā veidā neveicina adekvātu robežu izveidi.
Visbiežāk sastopamās sekas bērniem, kas izauguši ar nepareizu izpratni par robežām attiecībās:
- Nespēj atteikt, pateikt "nē" citiem cilvēkiem un arī saviem impulsiem, kas var veicināt dažādu atkarību veidošanos - no cilvēkiem, alkohola, narkotikām utt.;
- Nespēj pieņemt atteikumu no citiem un neciena cita cilvēka robežas, kas var veicināt dažādu konfliktsituāciju veidošanos;
- Uzņemas atbildību par citu cilvēku dzīvi, bet nespēj uzņemties atbildību par savējo;
- Nespēj organizēt sevi un novest iesākto līdz rezultātam utt.
Gribētu aprakstīt dažus likumus, kas palīdz veiksmīgāk īstenot audzināšanas procesu un veidot bērnam skaidrāku izpratni par robežām.
Reālo seku likums. ‘Ko sēsi, to pļausi’
Šī principa būtība ir bērna spējā saprast, ka viņa noteiktai uzvedībai seko atbilstošas sekas. Audzināšanas process ir neefektīvs, ja bērns nejūt sekas savai rīcībai. Problēma ir tajā, ka mēs bieži bērnus baram, "lasām morāli" tā vietā, lai īstenotu reālas darbības. Piemēram, ja par kādu bērna nepiemērotu rīcību esam nolēmuši neļaut viņam visas dienas garumā skatīties multfilmas, tad pie tā arī būtu jāpieturas, nevis vakarā tomēr atļaut skatīties TV, jo "viņš taču jau ir sapratis, ko izdarījis".
Dažkārt vecāki baidās ievērot šo principu reizēs, kad brīdinājumu īstenošana ir saistīta ar citiem cilvēkiem vai iestādēm. Sarunās ar vecākiem, bieži jāsastopas ar to, ka vecāki mācības skolā uztver kā savu problēmu, nevis kā bērna grūtības. Tādēļ vecāku vidū ir izplatīts uzskats, ka viņi nevar atļauties, ja bērns aiziet uz skolu nesagatavojis mājas darbus, lai arī ir neskaitāmas reizes mudināts tos izpildīt. Protams, ir jāizvērtē bērna spējas un jāapzinās grūtības to izpildē, taču audzināšanas nolūkos jāļauj bērnam aiziet uz skolu nesagatavotam, lai viņš pats spētu izjust sekas savai rīcībai. Ja tu saskaries ar līdzīgām problēmām, tev pašam ir jāapzinās, kādas ir tavas robežas šai jautājumā, pirms ej tālāk, uzsver psiholoģe.
Šeit ir svarīgi atzīmēt vēl dažas lietas:
- Sekām ir jābūt reālām, nevis emocionālām, piemēram, tā vietā, lai sāktu ar vārdiem: "Es taču tev teicu...", ir svarīgi izteikt patiesu līdzjūtību par to, ka bērns tagad līdz vakaram nedrīkstēs skatīties TV;
- Svarīgi, lai sekas būtu ne tikai negatīvai, bet arī pozitīvai bērna rīcībai, piemēram, par labi padarītu darbu bērns ir pelnījis vismaz uzslavu utt. Bieži vien gadās, ka vecāki apbalvo bērnus par darbiņiem, kas ietilpst viņu ikdienas pienākumos. To nevajadzētu darīt, piemēram, bērns nedrīkst pieprasīt nekādu apbalvojumu par to, ka viņš ir sakārtojis savu istabu vai iznesis miskasti;
- Pirms reālo seku principa izmantošanas ir jāpārliecinās, ka bērna uzvedībai nav attaisnojošu iemeslu, piemēram, mācīšanās grūtības, veselības problēmas u.t.t.
Atbildības likums
Šis likums ir saistīts ar bērnu atbildības uzņemšanos par to, kas ar viņiem notiek. Par ko tad īsti bērni var uzņemties atbildību? Ja bērns ir psihiski vesels, tad viņš ir atbildīgs par savām emocijām, uzvedību, attieksmi pret apkārtējo pasauli. Piemēram, ja bērnam kaut kas tiek aizliegts, un viņš par to sāk ņiķoties vai teikt mums visādas nepatīkamas lietas, izrāda neapmierinātību par aizliegumu, tad svarīgi bērnam pateikt, ka tā nav pieņemama rīcība no viņa puses un, ja šāda uzvedība turpināsies, tad tam sekos noteikta rīcība, piemēram, aizliegums atstāt savu istabu.
Protams, šo principu nevar īstenot vienas dienas laikā, turklāt bērns iepriekš jābrīdina par to, ka jūs tā darīsiet un jāizskaidro, kāpēc. Iespējams, ka sākumā bērns uzvedīsies vēl sliktāk, tādējādi vēloties pārbaudīt jūsu nolūku nopietnību un jūsu izturīgumu. Ja jūs šo pārbaudījumu izturēsiet, tad balvā iegūsiet bērna spēju uzņemties atbildību par savām jūtām un darbiem, spēju būt patstāvīgam.
Ir svarīgi atcerēties vienu lietu - starp mīlestību un atbildības uzņemšanos bērna vietā nav liekama vienlīdzības zīme. Jāsaprot, ka, veicot daudzas lietas bērna vietā, mēs viņam izdarām lāča pakalpojumu. Mīlestība izpaužas rūpēs par cita cilvēka, šajā gadījumā bērna, garīgo izaugsmi. Šādu apgalvojumu sākotnēji ir grūti pieņemt kā savu iekšējo likumu, jo mēs nevēlamies būt nežēlīgi bērna acīs, bet ar laiku viņš iemācīsies to novērtēt, protams, pie nosacījuma, ka mēs būsim konsekventi savās prasībās un rīcībā.
Varas likums. ‘Neesmu visvarens, bet neesmu arī bezspēcīgs’
Šis likums ir saistīts ar bērnu izpratni par to, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Tu sasniegtu ļoti daudz, ja tev izdotos palīdzēt bērnam saprast, ka:
- Nav iespējams izdzīvot bez citu cilvēku palīdzības, bet ir iespējams izvēlēties, kādu palīdzību pieņemt;
- Nedrīkst darīt visu, ko grib, bet var darīt visu, ko spēj;
- Nav iespējams izvairīties no sekām, bet ir iespējams izdarīt tā, lai sekas būtu minimālas.;
- Nav iespējams izvairīties no neveiksmēm, bet ir iespējams atzīt neveiksmi, izanalizēt to un pat attīstīties ar tās palīdzību.
Iepriekš minētais prasīs lielu ieguldījumu no tavas puses, jo šajā gadījumā ļoti svarīga ir bērnu uzticēšanās jums, kā arī prasme kopīgi apspriest un analizēt nepatīkamos atgadījumus bērna dzīvē. Vienas dienas laikā bērnam neveidojas izpratne par to, kāpēc kāds nevēlas ar viņu draudzēties, kāpēc viņš nevar visu brīvo laiku pavadīt kopā ar draugiem vai pie TV ekrāna un vienlaikus labi mācīties, kā arī par to, ka ne vienmēr viņš stundās spēs atbildēt nevainojami un ieņems tikai pirmās vietas sacensībās. Šādu jautājumu skaits ir bezgalīgs un prasa iecietību, kā arī iedziļināšanos bērna sajūtās un domās. Bieži vien vecākiem nākas iejusties psihologa lomā, lai palīdzētu savam bērnam izdzīvot dažādās situācijās, gūt pieredzi no tām un izdarīt pareizos secinājumus.
Bērnam ļoti svarīgs ir vecāku piemērs, būtu labi, ja, bērnam augot, tu samazinātu savu ietekmi un atļautu bērnam arī kļūdīties viņa izvēlēs, jo agri vai vēlu viņš pats būs atbildīgs par savu dzīvi. Laika gaitā vajadzētu dot bērnam arī arvien brīvāku izvēli jautājumos, kas saistīti ar viņa brīvā laika pavadīšanu, ārējā tēla veidošanu, draugu izvēli.
Cieņas likums. ‘Mans ‘es’ nav vienīgais, kam ir nozīme’
Vai tavi bērni bieži atsakās no savām vajadzībām un vēlmēm par labu tev? Atbilde droši vien būs - nē. Tas saistīts ar to, ka pēc būtības, visi cilvēki zināmā mērā ir egoisti, taču mūsu, vecāku, uzdevums ir iemācīt bērniem cienīt citu cilvēku robežas. Šis princips būs īstenots, ja tavi bērni spēs:
- Nevienu nesāpināt;
- Vienmēr cienīt cita cilvēka teikto "nē";
- Neiziet ārpus noteiktiem rāmjiem;
- Priecāties par citu cilvēku neatkarību;
- Būt skumīgiem, nevis nikniem, ja citu cilvēku robežas neļauj viņiem piepildīt savas vēlmes.
Lai iepriekš minēto principu varētu ieaudzināt bērnos, vecākiem jāuzdod daži jautājumi sev, lai saprastu, vai paši dzīvojam pēc šī principa:
Vai, aizvainojot bērnu, tu spēj atzīt savu vainu? Vai tu lūdz viņam piedošanu? Vai tu izskaidro bērnam, ka tajā brīdī kādu apsvērumu dēļ domā tikai par sevi un tagad to nožēlo?
Vai tu kļūsti dusmīgs un aizvainots tad, kad tavs bērns vai tuvs cilvēks atsakās izpildīt tavu lūgumu? Vai tavi bērni uzdrošinās tev nepiekrist tajos jautājumos, kuros viņiem ir brīva izvēle? Ja tu vēlies, lai bērni apmeklē baseinu, bet viņi labprātāk vēlas spēlēt futbolu, vai viņi var tev pateikt "nē"?
Kāda ir tava attieksme pret robežām, vai tu ar tām rēķinies? Vai tu mēģini apiet vispārpieņemtos noteikumus, tādējādi rādot šādas uzvedības piemēru bērniem? Vai varbūt skaidro saviem bērniem, ka noteikumi ir domāti citiem, ne pašiem?
Vai tu spēj mierīgi uztvert citu cilvēku vēlmi būt tādiem, kādi viņi ir? Vai tu ļauj citiem dzīvot viņu dzīvi? Vai tu ļauj bērniem izrādīt savu neatkarību, nespied būt tādam, kāds esi pats? Kāda ir tava attieksme pret bērna brīvu izvēli - pozitīva vai negatīva?
Tu paliec nikns vai vienkārši saskumis, ja neizdodas panākt savu vēlmju piepildījumu no bērniem vai tev tuva cilvēka? Citu cilvēku izvēli tu pieņem ar vieglām skumjām vai dusmīgi protestējot? Ko dari, ja viss nenotiek, kā biji iecerējis - kļūsti nikns vai nedaudz paskumsti un turpini iet tālāk?
Kā uzsver psiholoģe, sniegtās atbildes lielā mērā parāda tavu iekšējo attieksmi pret robežām, kā arī jūtas, ko tās izraisa. Ja atbildes tevi neapmierina, tad talkā lūdzams psihologs, lai palīdzētu ar to tikt skaidrībā. Tikai pēc visu jautājumu noskaidrošanas varēsi pievērsties principu ieaudzināšanai bērnos.
Robežu audzināšanā vēl ir daudzi aspekti, kas šeit netika aplūkoti. Taču, pats galvenais, ko, bērnus audzinot, vajadzētu atcerēties, ir vārds "mīlestība"! Ja audzināšanas procesā nebūs mīlestības, pozitīvs rezultāts nav iespējams, uzsver Čodere.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
