Labot nav vērts un 11 citi populārākie mīti par piena zobiem

Nepareizi. Kaut gan zīdainītim zobu vēl nav, arī viņa mutes dobums ir jāaprūpē. Visvienkāršākais veids, kā mammai vai tētim to izdarīt, ir aptīt ap pirkstu marles gabaliņu un vieglītēm noslaucīt smaganas, vaigu iekšpusi un mēli. Citās valstīs, kā arī interneta veikalos var iegādāties speciālus vienreizlietojamos uzpirksteņus zīdaiņa mutes kopšanai (atslēgas vārdi angliski – soft baby tooth wipes). Tas ir nepieciešams, lai notīrītu aplikumu, kas rodas arī tad, ja zīdainīša vienīgais uzturs ir mātes piens. Aplikums var kļūt par labu augsni sēnītei, kas mutē var nonākt no mātes krūtsgala, īpaši, ja tas zīdot iekaisis.

Otrs ieguvums – bērniņš jau no pirmajiem mēnešiem pierod, ka vecāki apkopj ne tikai nabu, ausis, degunu un citas ķermeņa vietas, bet arī viņa muti.

Nepareizi. Lai veidotos kariess, ir nepieciešams zobs, ogļhidrāti un mikroorganismi. Mātes piens ir pārtika, kas satur arī ogļhidrātus. Ļoti bieži vecāki ar savām siekalām bērnam nodod dažādus mikroorganismus, kas var būt kariesa ierosinātāji, piemēram, skūpstot bērnu vai aplaizot zemē nokritušu knupīti, pirms to atkal iedot bērnam. Ja bērnam jau ir izšķīlušies pirmie zobiņi, ir visi priekšnoteikumi, lai veidotos kariess.

Nepareizi. Līdzko izšķiļas pirmais zobs, parādās arī kariesa draudi. Zobi ir jāsāk kopt jau tad, kad tie vēl nav redzami un līdzko parādās pirmā mazā zoba maliņa. Sākumā zobu pasta nav nepieciešama, jo zīdainis to neprot izspļaut, taču aplikums ir jānoņem – ar marlīti vai mazuļa mutei un pirmajiem zobiņiem piemērotu speciālu mīkstu uzpirksteni.

Nepareizi. Zobi dīgst lēnām, nevis vienā mirklī un jau ar caurumiem. Kad zobs tikko ir parādījies, tas ir mineralizēts tikai par 60 procentiem – tātad daudz mīkstāks. Ja aplikumu nenotīra, bet gaida zoba izdīgšanu visā garumā, tas ātrāk var sākt bojāties.

Daļēji nepareizi. Pirmie izkrīt priekšzobi. Tas lielākoties notiek piecu līdz sešu gadu vecumā. Ja tos sabojājis tā sauktais "pudeļu kariess" (bērns pastāvīgi piebarots no pudelītes ar saldinātu tēju vai ūdeni, bet zobi nav tīrīti), priekšzobus glābt labojot tiešām nav lielas jēgas – protams, ja vien tie nesāp. Turpretī sānu piena zobi var palikt mutes dobumā līdz pat 9 –11 gadu vecumam. Ja tie ir bojāti un netiek laboti, ap zobu var krāties strutas, bojājot dīglī esošos pastāvīgos zobus, – kad tie izaug, uz pastāvīgajiem zobiem var būt plankumi. Ap bojātu piena zobu var veidoties plaši, dziļi iekaisumi.

Šādos gadījumos dažkārt ir nepieciešama ārstēšanās slimnīcā un operācijas. Arī bojātā piena zoba izraušana ne vienmēr ir tas labākais risinājums, jo, pāragri zaudējot pirmos zobus, pastāvīgo zobu rinda var veidoties nelīdzena, var būt nepareizs sakodiens.

Nepareizi. Parasti sakodiena anomālijas labo jau no četru gadu vecuma, piemēram, gadījumā, ja augšējie priekšzobi aizvirzās aiz apakšējiem. Vislabāk korekcijas veikt, kamēr bērns vēl ir aktīvā augšanas periodā, – tad ir nepieciešams pielikt mazāk pūļu, bet rezultāts ir labāks.

Nepareizi. Nātrija fluorīds stiprina zobu emalju. Ja tas masveidā izraisītu ļaundabīgos audzējus, diez vai Skandināvijā veiktu dzeramā ūdens fluorēšanu nolūkā uzlabot iedzīvotāju zobu veselību. Arī Latvijā dzeramajā ūdenī fluora ir par maz, piemēram, Rīgā – 0,14 mg/l. Bērnam līdz divu gadu vecuma nepieciešamā nātrija fluorīda deva ir 0,25 mg dienā, no diviem līdz pieciem gadiem – 0,5 mg. To var uzņemt gan ar specializētajām bērnu zobu pastām ar fluora piedevu, gan ar tabletēm.

Latvijā nātrija fluorīds vairs nav pieejams pilienu formā, ko ērtāk iedot zīdaiņiem. Tad jāizlīdzas, ņemot attiecīgu daudzumu tabletes (visbiežāk tā ir pustablete), sasmalcinot un sajaucot ar ūdeni. Šo šķidrumu iepilina bērnam mutē pirms gulētiešanas, kad zobi ir iztīrīti, – tas labāk sajaucas ar siekalām un padara savu labo darbu. Precīzākus skaidrojumus par katram bērnam nepieciešamo fluora daudzumu sniegs higiēnists vai zobārsts. Tāpat kā ar jebkuru citu minerālvielu, mikroelementu vai vitamīniem, pārmērības nav vēlamas arī ar fluoru – zobu pasta ir jālieto pavisam nedaudz (piciņa zirņa lielumā), bērnam ir jāmāca zobu pastu izspļaut, nevis norīt, lai cik garšīga tā būtu. Tabletes nevajadzētu ēst kā konfektes, cerot, ka tad būs labāki zobi, nevajadzētu arī kombinēt vairākus fluora uzņemšanas veidus. Efekts var būt pretējs – veidojas fluoroze, fluorīdu pārdozēšana.

Interesanti! Gaidot bērniņu, sieviete rūpēs par saviem zobiem var lietot nātrija fluorīdu, taču bērna zobus tas neietekmēs, jo fluors netiek cauri placentai, līdz ar to gaidāmā mazuļa organismā nenonāk. Taču citi mikroelementi, jo īpaši kalcijs, kas "atbild" par zobu un kaulu stiprumu, jālieto pietiekamā daudzumā, tādēļ ka zobu aizmetņi topošajam bērniņam sāk veidoties jau piektajā grūtniecības mēnesī.

Nepareizi. Var iedzimt žokļa forma, zobu izskats, zobu skaits, bet ne slikti zobi. Kariesu iegūst, nevis manto. Bērns piedzimst ar veseliem zobiem, bet, ja vecākiem tie ir bojāti, ir lielāka iespēja, ka pieaugušie ar siekalām nodos bērnam zobu bojājumus veicinošus mikroorganismus. Neveselā mutes dobumā šie mikroorganismi ir lielākā koncentrācijā. Biežākie nodošanas ceļi ir pagaršojot bērna ēdienu tieši no pudelītes, aplaizot karoti vai zemē nokritušu knupīti, bērnu skūpstot.

Daļēji nepareizi. Ja bērnu padzirda ar tīru ūdeni, tas tiešām zobiem nekaitē. Taču ir vecāki, kuri ūdeni vai tēju saldina ar cukuru vai medu un dod mazulim padzerties visu nakti, jo tā taču garšīgāk! Kā atzīst zobārste Inga Rendeniece, ar tādiem pašiem panākumiem varētu likt bērnu gulēt, ieliekot viņam mutē ledeni uz kociņa. Tā veidojas zobu bojājumi, zobārstu slengā saukti par "pudeļu kariesu", jo mazuļa mutē ir zobu bojājumiem labvēlīga vide, ko rada saldums. Pirmie parasti cieš priekšzobi.

No zobu kopšanas viedokļa nav pareizi barot arī ar mātes pienu, līdzko mazulis to pieprasa – arī nakts vidū, taču šajā jautājumā zobārstu un pediatru viedokļi varētu atšķirties. Zobārsti iesaka pēc pabarošanas ar pienu bērnam iedot vēl malciņu ūdens, lai mazinātu aplikuma veidošanos.

Daļēji nepareizi. Ja bērns retāk ēd saldumus, zobi bojājas mazāk. Ne velti daudzās rietumvalstīs ģimenēs ir ieviestas saldumu dienas. Tā ir viena diena, kad bērns drīkst apēst visus pa nedēļu sakrātos kārumus. Princips ir pareizs – labāk vienreiz, kaut arī daudz, nevis pa druskai, bet nepārtraukti. Pilnīgi liegt saldumus nav pareizi, jo, pirmkārt, arī ogļhidrāti organismam ir vajadzīgi, otrkārt, agri vai vēlu bērns atklās saldumu garšu un, iespējams, tieksies pēc tiem vēl vairāk nekā tad, ja nebūtu ticis ilgstoši ierobežots.

Nepareizi. Zobu higiēna bērnam būtu jāveic reizi pusgadā, sākot no 2,5 gadu vecuma. Higiēnists notīra bērna zobus ar suku un zobu pastu un tad pārklāj ar fluora gelu. Taču, iespējams, svarīgāks par šo procedūru ir audzinošais moments, jo higiēnists pastāsta, kā zobi jātīra, iedod bērniem domātu izdevumu par mutes dobuma higiēnu, ja tie ir pieejami, kā arī izskaidro vecākiem, ko viņi var darīt, lai bērna zobi būtu veseli. Bērns pierod, ka ir kāds ārsts, kurš aprūpē viņa zobus, – atšķirībā no gaužām nevēlamas pirmās pieredzes ar caura, sāpoša zoba labošanu, kas uz mūžu var radīt nepatiku pret visiem baltos halātos ģērbtiem cilvēkiem.

Nepareizi. Ja topošajai mātei ir bojāti zobi, tie ir jāsalabo, vēlams 2. grūtniecības trimestrī. Ja ir nepieciešamība lietot atsāpināšanas līdzekļus, var izvēlēties grūtniecēm piemērotus – ar zemāku adrenalīna devu. Pēc vajadzības ir jāapmeklē arī higiēnists, jo no mātes mutes veselības ir atkarīga arī bērna zobu veselība. Ja mātei bojātu zobu dēļ siekalās ir augstāka kaitīgo mikroorganismu koncentrācija, lielāka ir iespēja, ka viņa tos ar siekalām nodos savam mazulim. Tomēr vislabāk zobus sakopt jau pirms grūtniecības iestāšanās, kamēr bērniņš vēl tikai tiek plānots.