Astoņi attaisnojumi briesmīgai pusaudžu uzvedībai

To lekcijā skaidrojusi Ņūfelda institūta (Kanāda) psiholoģe Zlata Volkova, un viņas minētos astoņus attaisnojumus briesmīgajai pusaudžu uzvedībai, atspoguļo portāls "Letidor".

Neraugoties uz to, ka pusaudzis vizuāli jau var izskatīties pieaudzis, viņš vēl nav adaptējies patstāvīgai dzīvei. Pārsteidzoši, ka aiz ļoti dziļdomīgiem spriedelējumiem un garo augumu var slēpties visīstākais mazs bērns.

Sākoties pārejas vecumposmam, bērns sāk sevi skatīt perspektīvā, atbilstoši saviem ideāliem. Bet vienlaikus viņš netic – vai ir jābūt tā, kā viņš iedomājies.

Pusaudžu vecums ir vissapņainākais laiks cilvēka dzīvē. Daži pusaudži stundām ilgi var gulēt gultā un trenēties dažādiem dialogiem – ar vienaudžiem, skolotājiem, kaimiņiem.

Nu un tad, ja rīt skolotāja skolā pateiks, ka mans mājasdarbs ir vissliktākais? Tad es viņai atbildēšu tā…

Un pusaudzis izdomās pienācīgu atbildi, it kā viss notiktu realitātē.

Pusaudžu vecumā vētraini uzplaukst hormonālā sistēma, un bērni ātri maina savas fiziskās formas. Kopā ar to mainās arī domāšana. Ir grūti sevi iedomāties, bet līdz tam brīdim bērns pavisam sevi nepazīst.

Un pēkšņi pusaudzis aktīvi sāk izzināt savu personību, viņš atklāj sevī jaunas puses, par kurām agrāk nekad pat nebija aizdomājies.

Izrādās, viņš prot pats sevi pārsteigt! Lai gan bieži tas pusaudžiem liek maldīties, un viņi sāk sevī rakties vēl dziļāk.

Pusaudži patiesi tic, ka visas viņu domas un centieni var tikt realizēti. Neraugoties uz to, ka kāds to var nosaukt par naivumu, ideālisms pusaudžu vecumā ir ļoti noderīgs – tas virza un attīsta bērnus.

Tādēļ vecākiem vajadzētu atbalstīt viņu ideālus, pat vissmieklīgākās gaidas var pavērt ceļu kaut kam patiešām īstam. Bet pats ideālisms un naivums pāries līdz ar pieaugšanu.

Ideālisms un kritiskums pusaudžiem ir cieši saistītas lietas. Tas saistīts ar to, ka bērns pārejas vecumā sāk skaidrāk redzēt, kā viņa ideāli atšķiras no realitātes.

Pirmo kritiku pusaudži vērš tieši pret sevi.

Ja agrāk bērns ticēja vecāku teiktajam, ka "tu mums esi vislabākais", tad pārejas vecumā viņam atveras acis un viņš pamana, ka apkārt ir daudz "konkurentu", bet viņš pats patiesībā nemaz nav tik labs.

Pusaudži kritiski attiecas ne tikai paši pret sevi, bet arī pret visiem apkārtējiem cilvēkiem. Viņi apzinās, ka mamma nav pati skaistākā, tētis – pats gudrākais, bet vecmamma ne pati labsirdīgākā, kā tas likās bērnībā.

Pusaudžu kritiskums ir viens no galvenajiem iemesliem, lai "atdalītos" no vecākiem.

Dabā jau tā ir ierīkots, lai pusaudži "atdalītos" no vecākiem un kļūtu patstāvīgāki. Lai iepazītu sevi, viņiem jāpavada daudz laika vienatnē. Daži bērni pārejas vecumā dienām var sēdēt aiz aizslēgtām durvīm.

Bet šeit, lūk, situācija var attīstīties divos virzienos.

Tiem pusaudžiem, kuriem jau ir pietiekami attīstījušās intelekta spējas, laiks, ko viņi pavada vienatnē ar sevi, nāks tikai par labu: viņi raksta dzeju, dziesmas, sacer pasakas, klausās mūziku, dejo – jebkādā veidā izrāda sevi.

Ja bērns "iekāpis" pusaudžu vecumā, bet palicis vēl nenobriedis, lai pārvarētu šo vecuma krīzi, tad viss notiek citādāk.

Viņš sevi neatklāj, neattīsta, bet sāk meklēt sakarus un stereotipus laika pavadīšanai ārpus mājas.

Diemžēl mūsdienās šādu pusaudžu kļūst arvien vairāk un vairāk. Tieši viņi ir daudz vairāk pakļauti svešu cilvēku visai graujošajai ietekmei, protams, sapinoties ar ne tiem baltākajiem tēliem.

Pusaudži izjūt daudz pretrunīgu emociju, un bez trauksmes nenorit neviens pārejas vecuma periods. Šīs trauksmainās jūtas viņi centīsies apkarot ar dažādu līdzekļu palīdzību – masturbāciju, alkoholu, marihuānas smēķēšanu, pārēšanos utt. Tieši tāpēc šis periods ir tik sarežģīts gan bērniem, gan vecākiem.

Nevajadzētu pašiem izraisīt konfliktu un spuraino pusaudzi biedēt ar briesmīgām sekām.

Tā vietā labāk viņu nomierināt un paskaidrot, ka vientulības un trauksmes jūtas ir kā mīksts celiņš, lai pārvērstos par jaunu "es" – pārliecinātāku un laimīgāku.

Jā, pusaudži teorētiski jau pilnībā var par sevi parūpēties, viņi var veselīgi spriest, bet tomēr nav vēl nobriedušas personības.

Ir vecāki, kuri līdz bērna pilngadības sasniegšanai nespēj palaist vaļā bērna roku, bet kāds tieši pretēji – sāk uzskatīt savu pusaudzi par pieauguši agrāk nekā to vajadzētu. Gan viens, gan otrs nav patiess apgalvojums.

Te vajadzētu just mēru: neuzspiest bērnam savu viedokli, bet palīdzēt, kad tas nepieciešams.

Pozīcija: ja reiz tu mani nekad neklausi, tad risini savas problēmas pats, bērnu var vēl vairāk attālināt no vecākiem.