Ikdienišķu vecāku kašķēšanos bērns uztver kā traģēdiju, norāda profesore Ilze Grope

Bērns ir vecāku spogulis. Turklāt bērns neatspoguļo tikai mammas vai tēta sajūtas, bet gan ģimeni kopumā. Ja gaisā virmos kas negatīvs, bērns to uzreiz izjutīs – vai tas būtu vecāku "pārnestais" sliktais stress no darba, vai arī kādas nesaskaņas starp vecākiem. Līdzko pieaugušo starpā parādās strīds – kaut vai par sīkumiem, bērns pārdzīvo, pat ja no malas tas uzreiz nav pamanāms.

Jāņem arī vērā, ka bērni zināmā vecuma grupā nevar izanalizēt, vai strīds ir vai nav būtisks. Arī ikdienišķu vecāku kašķēšanos viņš var uztvert kā traģēdiju, jo būs aizskarti viņa mīļie cilvēki.

Pārmēru liels stress – tāds, ko bērns nevar tolerēt – disstress bērnam var izpausties ļoti dažādi, piemēram, ar sliktu miegu, nagu graušanu un pārmērīgu ēšanu. Pārdzīvotā stresa dēļ bērns sāk slimot biežāk, samazinās imunitāte. Vienkārši skaidrojot – bērna iekšējā pasaule nevar izturēt to, kas notiek ārējā vidē. Šādos brīžos vecāki ved bērnus no viena ārsta pie otra, meklēdami simptomu cēloni. Bet neviens ārsts nevar palīdzēt, jo noteiktas slimības nemaz nav.

Arī bailes par vecāku attiecībām un par atvases vietu šajā ģimenē var izpausties kā slimība. Jo reizēs, kad bērns ir slims, abi vecāki ir pie viņa, lutina un žēlo. Tā ir iespējams attapties jau burvju lokā – līdzko ģimenē parādās strīds, bērns saslimst. Būtībā ar savu slimošanu viņš cenšas vecākus samierināt un vienot.

Mēs nevaram droši apgalvot – ja bērns aug ģimenē, kurā regulāri strīdas, bērns būs tāds pats kā viņa vecāki. Bet tas, ka viņa iespējas būs ierobežotas pilnīgi izpausties kā personībai – pilnīgi noteikti. Pozitīvā gaisotnē audzis cilvēks ir pašpārliecinātāks, veiksmīgāks, un viņam ir vieglāk dzīvē tikt uz priekšu.

Vide, kādā aug bērns, pilnīgi noteikti ietekmē to, par kādu cilvēku viņš kļūs. Pozitīvās emocijas ģimenē bērnu iedrošina, tās ļauj skatīties tālāk nekā tad, kad viņš ir nobijies vai bēdīgs. Viņam noteikti ir tālāki mērķi, lielākas vēlmes, un viņš ir spējīgāks tos sasniegt, jo zina, ka viņam ir ģimenes atbalsts.

Sākumā ir jānonāk līdz sapratnei, ka bērnam šis stress rodas no tā, kas notiek ģimenē. Pirmais solis, kā to labot, ir sakārtot ģimenes attiecības. Tiesa, ne vienmēr pieaugušajiem pietiek ar pašu spēkiem, lai situāciju mainītu. Tādos gadījumos ieteicams visai ģimenei kopā apmeklēt speciālistu – ārstu-psihoterapeitu.

Nākamais solis ir ikdienas dzīves sakārtošana. Ir būtiski bērnam dot apziņu, ka kaut kas viņa dzīvē ir stabils, un tā būs katru dienu. Piemēram, bērns zina, ka pamostoties, viņš saņems brokastis. Viņš zina, ka vienu un to pašu nakti gulēs vienā un tajā pašā gultiņā, nevis vienu nakti pie mammas, bet otru – pie tēta. Bērnam ir ļoti svarīgi saprast, ka viņa dzīvē nebūs negaidītu notikumu. Ja arī būs, tad tie nebūs tādā apjomā, ko viņš nevar izturēt.

Vecākiem ir jāseko līdzi tam, lai bērna uzturs būtu sabalansēts. Ēdienam ir jābūt tādam, kas satur visu organismam vajadzīgo – gan vitamīnus, gan mikroelementus. Nav arī noslēpums, ka liela nozīme cilvēka stresa vadībā ir tieši magnijam. Tā iedarbība uz sirdi, muskuļu sistēmu, nervu sistēmu, gremošanas sistēmu utt. kopumā ir nomierinoša un atslābinoša. Magnijs mazina muskuļu saspringumu, līdz ar to uzlabojas sirds ritms, vēdera izeja un citi procesi, kā rezultātā organisms daudz labāk spēj paciest stresu.

Stresa mazināšanai ļoti svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes. Ne pārmēru lielas un arī ne ierobežotas. Tās var būt pat pastaigas svaigā gaisā vai braukšana ar riteni. Būtiski, ka bērns šīs aktivitātes veic nevis viens, bet gan kopā ar vecākiem vai vismaz ar vienu no viņiem.