Bērna audzināšanā ir noteiktas komunikācijas formas, kuras psihologi sauc par kaitīgām un bīstamām. Parasti vecāki tās izmanto labu nodomu vadīti, neaizdomājoties, kādu traumu tās bērnam var nodarīt. Atliek vien pēcāk brīnīties par atsvešināšanās sienas izveidošanos, par bērna un vecāku nespēju saprasties savā starpā.
Šādi konflikti var turpināties pat gadiem. Protams, bērna uzvedība var būt dažāda, un no strīdiem pilnībā izbēgt nav izdevies nevienam. Tādēļ šādos brīžos ir vērts atcerēties par frāzēm ar negatīvu vēstījumu, kas tikai pasliktinās situāciju.
Par tā dēvētajām automātiskajām vecāku reakcijām portālam "Live-and-learn" stāsta psiholoģe Elēna Nazarenko. Viņa ir plašāk aprakstījusi 12 aizliegtās formas jeb stereotipiskas frāzes, ko bieži vecāki pielieto, audzinot bērnu un domājot, ka tās nesīs tikai labumu uzvedības koriģēšanā.
Pavēle vai komanda: "Pārstāj", "Apklusti", "Gulēt", "Lai es to vairāk nedzirdētu", "Novāc"
Kad bērns neklausa, nepilda savus tiešos pienākumus vai pārkāpj ieviesto dienas kārtību, bieži vien tas nozīmē tikai vienu: viņš vēlas tikt uzklausīts par kādu savu problēmu. Bet mums, protams, savu problēmu pietiek.
Draudi un brīdinājumi – "Ja tu darīsi tā, tad es…" un līdzīgas frāzes līdz pat šādām: "Nu skaties, ka tik tev sliktāk nebūtu…"
Kad bērns ir par kaut ko satraukts, draudi vienkārši nedarbojas, bet gan vēl vairāk pastiprina bērna emocijas. Viņš jūtas "pamests nelaimē", un tas bieži beidzas ar agresiju vecāku virzienā.
- Te atradīsi tuipiskākās vecāku kļūdas konflikta laikā ar bērnu.
Lekcijas par morāli, moralizēšana, grēksūdze
Visi šie reliģiski-filozofiskie aforismi un patiesības, kuras sasniedz bērnu nelaikā. Vecāku centieni ar svarīgu sejas izteiksmi "mācīt dzīvot" savu atvasi, kurš piedzīvo asu "nelaimes" lēkmi, bīstami ar to, ka bērns kļūst par nihilistu – viņš klusītēm sāk neieredzēt "morāli un ētiku", un tas var beigties ar to, ka bērns patiešām kļūst amorāls vai bez robežām uzvedībā attiecībā pret vispārpieņemtām sabiedrības ētikas normām. Nelieto šos baušļus, metot tos zem bērna kājām glāstu un uzmanības vietā.
Gatavas receptes, kā rīkoties, "bezmaksas padomi" – "Bet tu ej un sadod viņam pa seju", "Bet tu ej un pasaki skolotājai…", "Bet tu nedraudzējies ar šiem bērniem", "Es šādās situācijās vienmēr rīkojos tā…"
Interesanti, ka bērns bieži vien pats par nonākt pie tāda paša lēmuma, kādu vēlējušies ieteikt vecāki. Bet šeit atslēgas vārds ir – pats. Vienlaikus dažās situācijās vecāku padoms izskatās bezpalīdzīgs un nožēlojams. Nedod bērnam ātrus padomus, pienācīgi neiedziļinoties situācijā. Tev nebūt nav zināmi visi apstākļi, bet tos "izspiest" no bērna var vien dažu stundu ilgās sarunās, kas balstās uz savstarpējo uzticēšanos. Bet, pat uzzinot visus konflikta apstākļus, nedod savus padomus. Bērnam pašam ir jānoformulē savs gala lēmums.
Loģiskie argumenti: "Es taču teicu, ka tā būs un tas ir tikai tāpēc, ka…"
Mēs visi zinām, kā mūs satracina centieni ar nevainojumu loģiku mums pierādīt, ka esam rīkojušies muļķīgi. Kāda pedantiskie argumentu uzskaitījumi, kā pierādījums, ka mēs esam idioti, nevienu no mums vēl nav padarījuši labāku un pašpārliecinātāku par sevi. Tomēr vecākiem patīk bērna degungalā vicināt savus loģiskos apsvērumus, tādā veidā gandējot bērna dzīvi.
Kritika, kas dažreiz aiziet tiešos apvainojumos
Šī ir situācija, – lai kas arī nenotiktu, bērns ir vainīgs. Bērns izgāja pagalmā un tur viņam kāds mazais huligāns iesita. Kurš vainīgs? Kaimiņpuika? Tas ir tu tā domā! Bet ko atteiks "tipiska vecāks": "Cik reižu tev esmu teikusi – neej tās mājas pagalmā. Bet tu neklausi mammu, staigā kaut kur pa naktīm. Tev uzspļaut uz manu veselību". Dēlu pameta sieva. Kurš vainīgs? Ko teiks šāda "tipiskā māte"? "Cik reižu tev teicu – kam tev viņa vajadzīga? Bet tu māti neklausīji…"
Uzslavas
Lai gan izklausās dīvaini, bet slavēšana ir ļoti bīstams "saldums". Psihologi frāzes "Malacis", "Skaistule", "Gudrinieks", "Stiprinieks" vietā iesaka labāk teikt kaut ko par sevi un savām jūtām. Piemēram, labāk saki: "Man bija tik patīkami, kad tu uzstājies uz skatuves", "Esmu tik apmierināta, lepna, priecīga…". Kāpēc? Tādēļ, ka uzslavas tās ir sava veida narkotikas. Ja bērns pieradīs dzirdēt, ka viņš ir malacis, tad to pašu viņu pieprasīs visu laiku, strādās uzslavu dēļ, tās viņam būs nepieciešamas kā narkotikas, kā ikdienas deva. Skolā un pēc tam darbā šādi "pārslavētie" ļauži mūžīgi uzprasās uz uzslavām, kas, protams, kaitina pārējo kolektīvu. Viņi ir gatavi apgāzt kalnus un nodedzināt tūkstoš cietokšņu, lai tikai dzirdētu: "Tu mums gan esi malacis". Nepadari bērnu par vārda "gudrinieks" narkomānu. Tas var būt ļoti vulgārs vārds vulgāru savstarpējo attiecību leksikā.
- Kā pareizi slavēt bērnu, plašāk uzzini rakstā šeit.
Izsmiešana pedagoģisku mērķu vārdā
Dažiem "drosmīgiem" vecākiem patīk pārtraukt bērnu histērijas (kā viņiem pašiem šķiet – nevainīgi) ar izsmiešanu. Un vēl daži vecāki mīl šādā veidā bērniem mācīt kārtību. "Noslauki puņķus – iztecēs līdz nabai", "Kas tev lūpa iestrēgusi – ka tik liela". "Kur tu tādus svārkus uzvilkusi, kā putnubiedēklis". Esi ko tādu dzirdējis? Varbūt pats sacījis? Ģimene tās nav nekāda karavīru kazarma, tādēļ šāda veida humoram nav vietas attiecībā pret bērnu. Nav nepieciešams, lai bērns savās mājās justos kā veco laiku armijā.
Interpretācijas un "mīklas"
Nav nekā sliktāka, kad kāds cenšas uzminēt, kāpēc mums ir slikti un dara to tik uzstājīgi, rupji un vulgāri. Šajā gadījumā slikti ir abi varianti: gan tad, kad kāds no vecākiem trāpa desmitniekā ar savu netaktisko minēšanu, gan tad, kad muld tālu no patiesā, nepavisam ne jautrā noskaņojuma iemesliem. Kaitina abi varianti. Un tie rezultātā noved pie ieraušanās sevī. Vai tu gribi pazaudēt sava bērna uzticēšanos? Tad tik turpini minēt, kādēļ viņš mājās atnācis tik bēdīgs.
Izprašņāšana, apbēršana ar jautājumiem un pieprasījumi saņemt atbildes
"Tev viss mammai ir jāizstāsta", "Tev nedrīkst būt noslēpumu no mammas". Tā, sākumā ar maigumu un pierunāšanu, bet pēc tam ar draudiem, vecāki cenšas "atkost" savu bērnu. Bet nevar taču piemērot inkvizīciju! Kā atbildi viņi tikai saņem steigā izdomātus melus. Tieši tā bērni sāk mācīties melot, jo viņus taču neliek mierā un daļēji piespiež to darīt.
- Te atradīsi vecāku dežūrjautājumus, kurus bērnam tomēr nevajadzētu uzdot.
Nepatiesa līdzijušana
Ko nozīmē patiesa līdzijušana? Tā ir gatavība klausīties bērnu ilgi. Gatavība pilnībā atrauties no savām lietām un, ja nepieciešams, arī mainīt savus plānus. Dažreiz tā ir gatavība ilgi un pacietīgi klausīties bērna klusēšanu. Bet jebkuri nepatiesi mēģinājumi just līdzi ir uzreiz skaidri saredzami.
Un visbeidzot – viņa augstība "humors"
Un arī tas mēdz būt kaitniecisks, jā. Kad bērns no vecākiem sagaida neatliekamu palīdzību viņa problēmas risināšanā, nevajadzētu pēkšņi justies pārāk asprātīgiem un mētāties ar psihoterapeitiskām anekdotēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
