Delfi Woman piedāvā iepazīt režisora atziņas par mīlestību mūsdienu pasaulē, patiesu skaistumu, seksualitāti un citām ne mazāk dzīvē nozīmīgām lietām.
Mīlestība – tā ir dzīve. Citādāk es paskaidrot nevaru. Mīlestība mūsdienu pasaulē ir ne tikai iespējama, tā ir nepieciešama. Šīs izpratnes izkropļojums ir atkarīgs tikai no cilvēka, kas lūkojas uz sevi spogulī, sagrozītās uztveres.
Par skaistumu un dabīgumu. Man sievietes skaistums dalās vairākās kategorijās: fiziskais, dvēseliskais, enerģētiskais un prāta. Kā reiz sacīja Brodrskis (dzejnieks Josifs Brodskis) – vīrietis vispirms mīl ar acīm. Tāpēc, protams, vispirms es ieraugu – redzu acis, matus, kājas. Tikai pēc tam es sāku sazināties. Ja sieviete nespēj noturēt manu uzmanību, un būtībā tas ir ļoti sarežģīti, tad nekāds skaistums to neglābs. Visvairāk man patīk, ja neskaita garas kājas un skaistas acis, bezrūpība un zinātkāre. Tas man vispār patīk cilvēkos. Jo vairāk cilvēks par kaut ko interesējas, jo vairāk viņš mani piesaista. Tāpat, protams, sievietē man svarīga ir sirsnība un dabīgums. Tāpēc es personīgi nevaru ciest košu lūpukrāsu un pārmērīgu grima kārtu. Skaistums ir redzams no paša rīta.
Par to, kādam jābūt vīrietim. Godīgi sakot, šeit man uzreiz rodas jautājums, kam tas vajadzīgs. Vīrieša skaistums mani maz interesē, bet visām pārējām kvalitātēm, neatkarīgi no dzimuma, ir jābūt vienādām. Cilvēkam ir jābūt sirsnīgam un interesantam. Tomēr dažādiem cilvēkiem interesē atšķirīgas lietas. Un vēl… Es personīgi nevaru izturēt gļēvulību un liekulību, bet tas ir individuāli.
Seksualitāte – tas ir kaut kas tik intīms un iekšējs, ka to vārdiem nevar aprakstīt. Man šķiet, ka ir cilvēki, kas vienkārši iekšēji ir seksīgi un pievilcīgi. Viņiem šajā jomā nekas nav jādara. Tomēr citiem tas nav dots. Šie citi var šķist seksuāli pievilcīgi citiem cilvēkiem. Vispār seksualitāte – tā drīzāk ir ķīmija starp diviem cilvēkiem. Viss pārējais – bildītes pāraugušiem pusaudžiem.
Pati lielākā atšķirība starp vietējām sievietēm un ārzemniecēm ir tajā, ka visi runā atšķirīgās valodās. Burtiskā nozīmē. Ņemot vērā, ka valoda definē kultūru, tam ir ļoti daudz seku. Man tas izsaka visu. Man patīk spēlēties ar vārdiem, jokot un stāstīt anekdotes, un pilnībā es to varu darīt tikai ar "mūsu" meitenēm. Tas nozīmē, ka tur nav tik daudz atšķirību starp viņām, cik tur ir manis paša ierobežojumi.
Par vēlēšanos uzņemt kino. Godīgi sakot, es nedomāju, ka es kaut ko izlēmu. Jebkurā gadījumā, rakstīšana noteikti nebija kaut kāda apzināta izvēle. Tā sanāca, ka bērnībā es ļoti daudz laika pavadīju ar vecmāmiņu – ļoti radošu sievieti ar smagu likteni, – kas pietiekami agri man iemācīja lasīt, rakstīt un iztēloties. Mēs ar viņu pat dzejoļos sarakstījāmies. Ja es sāku rakstīt, es nevaru apstāties, un tā es arī neapstājos. Kas attiecas uz filmēšanu, tad tas ir sarežģītāk. Pirmajā kursā es nedaudz "sapinos" ar teātri – sāku kā aktieris, pēc tam kļuvu par režisora asistentu, bet vēlāk par tādu kā epizožu režisoru. Tajā pašā laikā es nepārtraukti zināju vai drīzāk jutu, ka teātris līdz galam nav man. Vienreiz, studiju apmaiņas programmas Itālijā laikā, es apmeklēju vēsturiskā kino nodarbību. Tur es iemīlējos no pirmā acu skatiena.
Ar dažiem Jevgēņija darbiem tu vari iepazīties šeit.
Par augstākiem spēkiem. Es ticu, bet, kam tieši, nevaru pateikt. Protams, mīlestībai. Un cilvēkiem. Gan viens, gan otrs man nozīmē augstākos spēkus.
Par iedvesmu. Visvairāk mani iedvesmo pazīšanās ar cilvēkiem vispār, ar sievietēm. Vīrieši arī bieži ir ļoti interesanti, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņiem ir daudz grūtāk noturēt manu uzmanību. Tikmēr sievietes pievelk un sāk kaut ko stāstīt, un reizēm noved mani līdz transam, no kā var dzimt stāsts, dzejolis vai pat ideja filmai. Tā gan ir drīzāk poētiska atbilde, un tā ir nepilnīga. Vispār iedvesmot var teju jebkas – raksts, interesanta grāmata, atmiņas par Sanktpēterburgu, noteiktu baiļu saasināšanās.
Par to, kāpēc vīrietis nekad neaizmirsīs sievieti, ar ko viņam nekas nekad nav bijis. Būtībā šī frāze ir nedaudz maigāka versija tam, ko es esmu dzirdējis. Es par to esmu uzņēmis filmu. Pie idejas nonācu vienkārši – es to izjutu uz savas ādas. Lieta ir tajā, ka kamēr vīrietis nav ieguvis sievieti, viņā vienmēr būs kāda mīkla, kāds noslēpums, jo viņš – mednieks – vēlēsies izprast. Tas nav jautājums par miesu. Tas drīzāk ir jautājums par to, ka pielūgt ir iespējams tikai nezināmo, un, ja šī dievišķā ilūzija ir parādījusies, ja nebūs tuvības, tad viņa vienmēr paliks ilūzija vai dievība. Tajā pašā laikā ir iespējams dievināt jau iemīlētu cilvēku, bet baidos, ka cits to nekad nesapratīs.
Intervijā ir izmantotas fotogrāfijas no Jevgēņija Izrailta privātā arhīva.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
