"Pēdējā laikā, pateicoties internetam un sociālajiem tīkliem, manā redzeslokā nonāk ne viens vien raksts, par to, cik grūti ir audzināt tieši puikas. Tā, lai viņi izaug par kārtīgiem vīriešiem, nevis izlutinātiem čīkstuļiem. Es gan neņemšos izskaidrot terminu "kārtīgi vīrieši", jo katram savas ekspektācijas, bet ne par to šoreiz stāsts," tā savu pārdomu stāstu par meitu audzināšanu atklāj Inga Kalniņa, bloga "Lepetitpot" veidotāja.
Inga dalījās ar savām atziņām par to, cik šķietami "viegli" klājas meitu vecākiem. Tālāk lasi divu meitu mammas pārdomas:
"Gan šo rakstu dēļ, gan arī tādēļ, ka man mājās aug meitas, es aizdomājos, ka patiesībā, audzināt puišus nav grūtāk kā audzināt meitenes. Tas ir savādāk, piekrītu, bet ne grūtāk. Nav laikam grūtāka darba pasaulē, kā no maza bērniņa izaudzināt labu cilvēku.
Es varu runāt tikai par meiteņu pasauli. Ja mājās ir meitenes, tad tieši tāpat netrūkst ne kreņķu, ne bažu par to, kā no mazām būtnēm izaudzināt laimīgas sievietes.
Kā lai viņām iemāca sevi mīlēt? Kā lai viņām pareizi iemāca, ka viņas vienmēr un mūžīgi būs tik skaistas, cik pašas tādas jutīsies?
Bieds atmiņu klades un soctīkli
Kā lai es savām meitenēm iemācu, ka skolā būs arī neforši draugi un nežēlīgi pusaudži ar riebīgiem komentāriem? Ka ir no sirds jācenšas tādus laist gar ausīm un neņemt nopietni? Tas ir tik vienkārši pasakāms, bet dzīvē izpildāms tas ir ārkārtīgi grūti. Bet man gribas atrast veidu, kā iemācīt to savām meitām. Ka tāda ir dzīve, ko nevaram izmainīt.
Ja manā bērnībā kā lielākais bieds bija atmiņu klades, tad šobrīd tie visdrīzāk ir sociālie tīkli. Kā manā bērnībā es būtu gribējusi, lai kāds man pasaka, lai laižu gar ausīm šādā atmiņu kladē redzētā "Nesmukākā meitene klasē" topu un pirmo vietu ar savu vārdu tajā, tā šobrīd es jau domāju, kā lai iemācu bērniem, ka tiešām ne "laiki", ne "šēri" nenosaka to, kas esi tu pati! "Laiku" skaits pie bildes nepadara tevi par labāku cilvēku. Varbūt slavenāku, bet slava nav tā vērta, lai skaitītu "laikus".
Kā lai iemāca, ka pubertāte jeb tīņa gadi var ierasties, ne tikai ar pumpām uz sejas, pārāk agri izaugušām krūtīm, bet arī ar kādu lieku kilogramu, neskatoties uz to, ka tu nodarbojies ar sportu sešas reizes nedēļā, neēd saldumus un staigā tikai ar kājām (var jau noprast, ka runāju par sevi!) un ka tas ir tikai normāli! Ka tas nenozīmē, ka tagad jāpārtrauc ēst pavisam un jānodzen sevi sportā līdz zilām lūpām un bezspēkam.
Kā lai tām meitenēm iemāca un izskaidro, ka glancētie žurnāli ar skaistām meitenēm dārgos apģērbos nav vienīgā patiesība? Ka ir normāli, ka augums nav 90-60-90 un ka visas meitenes nepiedzimst par modelēm? Ka 34. izmērs 9. klases izlaiduma kleitai nav domāts visām un ka arī 40.izmērs ir okei, ja tu zini, ka par sevi rūpējies un ka vienkārši jāļauj laikam un vielmaiņai visu sakārot.
Raudāšana visās situācijās nepalīdzēs
Par asarām! Visos rakstos par tēmu "Kā audzināt zēnus" ir kaut kas par raudāšanu. Un tas ir normāli. Bet, arī audzinot meitenes, manuprāt, ir jāspēj iemācīt to, ka ir laiks, kad raudāt var un vajag, bet, ka ir arī brīži, kad raudāšana tiešām neko neatrisinās jeb ir laiks, kad raudāšana jāatstāj uz vēlāku laiku.
Es šeit nerunāju par maziem bērniem, par kašķu, noguruma un attīstības vecumposmu krīžu izraisītām asarām. Protams, ja sāp (ne tikai fiziski, bet arī emocionāli) vai tieši otrādi ir ļoti, ļoti priecīgi, tad raudāt drīkst visi, vienalga, puika, meitene, sieviete vai vīrietis. Bet kā ir ar nekontrolētu raudāšanu, reizēm, es atvainojos, vienkārši pinkšķēšanu, piemēram, darba sapulcēs, pārrunās vai tehniskās apskates laikā, piemēram? Vai tas kādam ir vajadzīgs? Es gribu savām meitenēm iemācīt, ka tas, ka tu esi sieviete, nenozīmē, ka raudāšana atrisinās situāciju, kad saņem pamatotu aizrādījumu, piemēram, no priekšnieka un vēl piedevām, par tēmu! Izdari darbu, aizej mājās un izraudies, jā. Tas, protams, ir piemērs, bet domu var saprast, vai ne?
Es esmu ļoti priecīga, ka mana mamma un arī tētis, patiesībā, arī vecākā māsa, gadu gaitā mani no nekontrolējamas pinkšķētājas pie katras sīkākās problēmsituācijas, mazākā negadījuma (ptu, ptu, ptu) vai grūtāk atrisināmas lietas, ir pārmācījuši par cilvēku, kurš prot savākties svarīgos brīžos un rīkoties, asaras atstājot pēc tam. Izklausās skarbi, bet tas man ir palīdzējis un palīdz arī audzinot bērnus. Kādā jēga no manām asarām ir tad, ja svarīgāk tādā brīdi ir zvanīt ārstam, piemēram, un spēt runāt sakarīgi? Tas ir tikai piemērs. Es negribu savas meitenes izaudzināt tā, lai viņas nekad neraud, jo arī raudāšana cilvēkam ir nepieciešama. Es tikai gribu atrast un iemācīt to smalko robežu, kad asaras ir pareizi un kad tomēr lieki.
Kas sievieti padarīs laimīgu
Kā lai tam bērnam iemāca, tā, lai atceras uz visu dzīvi, ka tikai meitene, sieviete pati ir atbildīga par savu ķermeni, ka tieši viņa pati zina, kas viņu dara laimīgu un ka neviens puisis vai vīrietis nevar viņai norādīt, ko ar to darīt. Tāpat, tikai un vienīgi sieviete pati var izlemt kad un ar ko darīt to, jā tieši to. Man jau galva reibst par to pat domājot.
Iedomājoties vien, ka man savu meitu laimīgā bezrūpīgā bērnība kādā brīdī jāsagrauj ar tādu lietu kā "parunāsim par mēnešreizēm", man jau gribas ieliet aukstu vīnu glāzē. Jo, nu kas tieši faktā, ka sākas mēnešreizes ir patīkams? Jā, mēs visas zinām, kādēļ mums tās ir un visas tam ejam cauri, bet vismaz man šī apziņa neko diži neatvieglo. Jo tāpat man būs jāpasaka meitām, ka tas process, lai cik īss būtu dažiem, nebūs ne ļoti patīkams, ne skaists un arī, kā likums, gandrīz nekad tas nebūs īstajā laikā!
Un nē, mani šie stāsti, sociālo tīklu konti un šai tēmai veltītie blogi, ka šīs mēneša dienas ir svinēšanas vērtas, visiem rādāmas un publiski bildējamas, pilnīgi un nemaz neuzrunā. Meitenēm arī laikam to nemācīšu.
Dāvanu būtība un mīļo māju atvērtās durvis
Kā lai iemācu meitenēm, ka saņemt dāvanas no mīļotā ir skaisti, bet tevis pašas un tava laika pirkšana ar dāvanām vairs nav cool (jauki) it nemaz?
Kā lai iemāca, tā, lai atceras uz visu mūžu, ka neviena dāvana un arī ne viena diena nav tā vērta, lai paliktu kopā ar tādu vīrieti, kurš tev dara pāra, vienalga emocionāli vai fiziski, kurš tevi ne ciena, ne mīl?
Kā lai iemāca tā, lai atceras uz visu dzīvi, ka mammas un tēta mājas vienmēr ir vaļā un ka mamma un tētis, ja sauksi, vienmēr būs klāt, kad vajadzēs? Ka nav jābaidās runāt ar vecākiem par to, kas sāp, kas patīk, kas nepatīk? Es nesaprotu, kurā brīdi parādās tās bailes teikt vecākiem, tā doma galvā "ko es viņiem uzbāzīšos"? Es gribu notvert to sekundi un tajā brīdi pateikt, ka nē, mamma un tētis vienmēr jūs, meitenes, uzklausīs, vienalga, cik gadi jums būs! Un, ja varēs, palīdzēs! Un, ja vajadzēs, tad tētis aizstāvēs pret stulbiem džekiem. Tikai pasakiet, kur viņi dzīvo!
Un galu galā, kā lai iemāca bērnus būt laimīgiem? Un šeit nu gan nav svarīgi – puišus vai meitenes.
Kad bērni tiek socializēti ārpus mājas
Šie, protams, visi ir ļoti retoriski jautājumi, uz kuriem es tagad ne dabūšu, ne ceru saņemt atbildes. Un šie ir arī tikai maza daļa no visiem tiem jautājumiem, kuri šaudās pa galvu bezmiega nakts stundās, kad aizdomājies, ka tev mājās aug meitas. Divas meitas, kuras tu mīli un gribi viņām tikai to labāko.
Protams, es apzinos, ka viss vienmēr sākas ģimenē un kā dzīvosim mēs, tā tālāk dzīvos arī mūsu bērni. Kā mūsu mājās pret sievieti izturēsies vīrietis jeb tētis, tādu izturēšanos meitenes sagaidīs nākotnē. Kā sevi iemīlēt spēšu es, tā sevi mīlēt mācīsies meitenes. Tas ir viss loģiski un pat skaidri saprotams.
Bet es arī apzinos, ka, līdzko tu bērnu palaid dārziņā un vēlāk skolā, tā viss… Tā klāt ģimenes modelim pievienojas apkārtējo dzīves uztveres modeļi, draugu ģimeņu modeļi, citu bērnu izturēšanas, laba vai slikta, kā arī pilnīgi visa apkārtējā informācijas deva.
Patiesībā, tas brīdis, kura laikā tu savām atvasēm spēj nodrošināt tādu kā tikai labas un patīkamas informācijas "burbuli", ir īss, ļoti īss. Un man šķiet, ka meitenes pret apkārtējo vidi ir īpaši jutīgas. Cik daudz no man zināmām meitenēm ir tieši tās, kuras pieaugušas būdamas, visu mēģina risināt ar terapeitu palīdzību! Es pati tai skaitā! Un tas viss, neskatoties uz to, ka man ir vislabākie un mīlošākie vecāki pasaulē. Bet arī viņiem neviens dzemdību namā neuzdāvināja lietošanas pamācību meiteņu audzināšanā.
Pārlasot šo vēlreiz, tik tiešām saproti, ka uzaudzināt meitenes ir tikpat grūti, cik uzaudzināt puišus. Patiesībā, nesalīdzināmas lietas.
Šis ir pārdomu raksts ar mazliet humora devu, un no manis visdrīzāk nekad nesekos raksts (patiesībā noteikti nesekos) "Kā audzināt meitenes", jo šobrīd es to daru tikai mazliet vairāk nekā trīs gadus un noteikti nevaru spriest pati, vai daru to pareizi vai nē. Daru to, kā jūtu, špikojot no saviem vecākiem un citiem, kas par mani gudrāki šajos jautājumos.
Vīrs, ka es tev saku, nebūs viegli! Atved vīnu!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
