Septiņi galvenie jautājumi un atbildes par ķeizargrieziena operāciju

Ķeizargriezienu medicīnā saīsināti apzīmē ar burtiem Sc (latīņu valodā – sectio caesarea). "Tas ir operatīvu dzemdību veids, kad auglis no mātes ķermeņa tiek izņemts caur griezienu vēdera priekšējā sienā un dzemdē," stāsta Rīgas dzemdību nama uzņemšanas nodaļas vadītāja, ginekoloģe Agnese Stūrmane. Operācija notiek sterilos apstākļos, kad pacientei, guļot uz muguras vai vieglā laterālā jeb sānu pozīcijā, tiek veikts apmēram 10 centimetru garš grieziens ādā vēdera lejasdaļā virs simfīzes. Ja sievietei šajā apvidū jau ir rēta, ārsts, visticamāk, izvēlēsies griezt pa jau esošo līniju. Pēc tam tiek atvērti pārējie vēdera dobuma slāņi – aponeiroze, muskuļi, vēderplēve. Tālāk notiek šķērsgrieziens dzemdes apakšējā segmentā un augļa izcelšana.

Pati operācija ilgst apmēram pusstundu, bet mazulis pasauli ierauga jau pāris minūtes pēc tās sākuma. Jaunās māmiņas parasti esot visai pārsteigtas, ka tas noticis tik ātri, piebilst ārste.

Pēc nabassaites pārgriešanas to nospiež ar klemmi. Jaundzimušo nodod vecmātei, bet no mātes ķermeņa izņem placentu un augļa apvalkus. Tad pakāpeniski pēc kārtas slēdz operācijas sākumā atvērtos audus un orgānus.

Atsāpināšanai visbiežāk izmanto spinālo vai epidurālo anestēziju, kas ir droša metode ar pavisam minimālu ietekmi uz mazuli. Tās laikā sieviete ir nomodā, jūt pieskārienus, var sarunāties un uzreiz pēc dzemdībām redzēt savu bērnu, taču sāpes nejūt. Anesteziologs uzrauga, kā sieviete jūtas, un attiecīgi rīkojas, ja paciente ir pārlieku satraukta. Vispārējo narkozi izmanto ļoti retos gadījumos.

Ķeizargrieziena operācijas biežums dažādās valstīs atšķiras – Latvijā šādā ceļā beidzas vidēji katra piektā grūtniecība. Operācija var būt gan plānveida, gan neatliekama – to nosaka indikācijas, kas parādījušās dzemdību gaitā. Dažkārt topošo māmiņu ambulatorajā aprūpē brīdina, ka varētu būt nepieciešams ķeizargrieziens, bet, nonākot dzemdību iestādē, apgalvo, ka bez tās var iztikt. Tādā situācijā grūtniece parasti sāk uztraukties – kā, viņas dakteris taču runājis par operāciju!? Galīgo lēmumu, vai konkrētajai pacientei nepieciešams ķeizargrieziens, vai tomēr viņa var dzemdēt pati, pieņem speciālisti, kas konkrētajā ārstniecības iestādē nodarbojas tieši ar šīs sievietes dzemdību vadīšanu, paskaidro Agnese Stūrmane.

Piedzimšana pa dabiskiem dzemdību ceļiem nav iespējama un ķeizargrieziens noteikti jāveic, ja, piemēram, placenta aizšķērsojusi dzemdību ceļus, bērniņš ir šķērsguļā vai ir pārāk liels. Ķeizargrieziens ir obligāts, ja dzemdību laikā tiek apdraudēta bērna vai mātes dzīvība vai ja dzemdību risks ir lielāks par operācijas risku.

Ja viens bērniņš piedzimis ar ķeizaru, ne vienmēr arī nākamajās dzemdībās tas būs obligāts. Ārsts izvērtēs, vai sieviete pēc viena ķeizargrieziena varēs dzemdēt pati. Lielākoties tas ir iespējams, un viena rēta nav kontrindikācija dabiskām dzemdībām.

Jo tuvāk īstajam dzemdību datumam tiek veikts plānotais ķeizargrieziens, jo labāk. Tas ir mīts, ka auglis 38.–39. nedēļā ir tik nobriedis, ka jau ir gatavs nākt pasaulē. Taču ir dažādas medicīniskās situācijas, kad ārsti nedrīkst ilgāk gaidīt, tāpēc ir svarīgi ieklausīties dakteru rekomendācijās par plānoto operācijas datumu. Ja nepieciešams, noteiktos gadījumos pēc ārsta ieteikuma topošajai māmiņai jālieto zāles, kas veicina augļa plaušu nobriešanu.

Jāņem vērā, ka ķeizargrieziena operācijā nedarbojas dzemdību biomehānisms, kas izstumj augli. Līdz ar to auglim pietrūkst bioķīmiskās informācijas, ka viņam jānobriest, un jaundzimušajam ir grūti sākt adekvāti elpot un adaptēties.

Par agru atrisināta grūtniecība ir situācijās, kad nepareizi aprēķināts grūtniecības laiks. Lai izvairītos no tā, ka jaundzimušā orgānu sistēmas (jo īpaši – elpošanas) vēl nav nobriedušas, operāciju iesaka plānot ne agrāk kā 39. grūtniecības nedēļā, ja nav citu iemeslu to veikt ātrāk.

"Ja ķeizargrieziens ir plānots un dzemdību iestāde nav pārpildīta, vecākiem tiek dota iespēja izvēlēties datumu," stāsta ārste. "Taču reizēm ir tikai daži iespējamie datumi. Līdz ar to vecākiem jāpiekrīt viņiem piedāvātajam datumam, neraugoties uz to, vai tas ir trīspadsmitais vai kāds cits, kas var šķist nepiemērots."

To, vai ķeizargriezienā var būt klāt topošais tēvs, nosaka dzemdību iestāde. Rīgas dzemdību namā, kā arī vairākās citās klīnikās vai dzemdību nodaļās vīrietis drīkst piedalīties plānveida ķeizargriezienā, taču ar noteikumu, ka viņam pēdējā gada laikā veikts plaušu rentgens un ir speciāls maiņas apģērbs. Tomēr nabassaiti pārgriezt tētis tomēr nedrīkstēs, jo viņam jāatrodas sievas galvgalī. "Tā ir nesterila zona, turpretī jaundzimušais līdz nodošanai vecmātes rokās atrodas sterilajā," paskaidro Agnese Stūrmane.

Vīrieša piedalīšanās akūta ķeizargrieziena gadījumā atkarīga no konkrētas situācijas.

Lai gan operācijas un citas ķirurģiskas manipulācijas ir kļuvušas nesalīdzināmi drošākas, tās joprojām ir saistītas ar noteiktiem riska faktoriem. Arī ķeizargrieziena operācijai ir augstāks komplikāciju risks nekā bērniņa nākšanai pasaulē pa dabiskajiem dzemdību ceļiem.

Tādus riskus kā asiņošana, trombu veidošanās var paredzēt un novērst, taču citus var paredzēt, bet ne novērst. Ir arī tāda veida riski, kuri pat nav nosakāmi.

* Asiņošana ķeizargrieziena operācijas laikā vienmēr ir lielāka nekā vaginālu dzemdību laikā. Liela asiņu zuduma risks ievērojami pieaug ar katru nākamo ķeizargrieziena operāciju.

* Operācijas laikā iespējams gan urīnpūšļa, gan zarnu, gan urīnvada ievainojums, īpaši tad, ja sievietei pirms tam jau veiktas kādas operācijas mazajā iegurnī vai vēdera dobumā, ieskaitot iepriekš izdarītu ķeizargriezienu.

* Trombembolija plaušu asinsvados, kas veidojas sakarā ar dziļo vēnu trombozi, ir viens no galvenajiem varbūtējiem mātes mirstības cēloņiem. Lai gan absolūtais šādas problēmas risks dzemdībās ir zems, ķeizargrieziena gadījumā tas ir četrreiz lielāks nekā parastajās dzemdībās.

* Visbiežākās komplikācijas ir iekaisumi, jo operācijas laikā makstī dzīvojošie mikroorganismi var nonākt dzemdē vai pat vēdera dobumā. Risku ievērojami palielina mikrobu klātbūtne augļa ūdeņos, kas var noritēt arī bez jebkādām klīniskām izpausmēm. Līdz pat 16% gadījumu iespējams arī iekaisums vēdera priekšējās sienas brūcē.

* Iespējamie vēlīnie sarežģījumi: atkārtota hospitalizācija (visbiežāk dzemdes iekaisuma dēļ), hroniskas sāpes, saaugumu veidošanās.

* Neatliekama dzemdes izņemšana (histerektomija) ķeizargrieziena operācijas laikā vai pēc tās nepieciešama biežāk nekā pēc vaginālajām dzemdībām. Visbiežākie iemesli ir dzemdes asiņošana, ko neizdodas apstādināt un kas apdraud mātes dzīvību, vai septiskas komplikācijas.

Jaundzimušā trauma nav bieža parādība, bet tā ir iespējama, it īpaši netipiskas augļa guļas gadījumā, kad bērns ir cieši piespiests dzemdes priekšējai sienai vai ir grūti satverams. Var nonākt, piemēram, līdz bērna ādas pārgriešanai ar skalpeli, augšdelma vai augšstilba lūzumam.

Ja viss ir labi gan mammai, gan bērniņam, abiem stacionārā jāpaliek aptuveni četras dienas. Sāpes pēc ķeizargrieziena operācijas ir stiprākas un ilgākas nekā pēc dabiskajām dzemdībām. Tās var apgrūtināt mātes saskarsmes veidošanos ar bērnu un zīdīšanas uzsākšanu. Sāpes sieviete jūt tāpēc, ka operācijas laikā tika pārgriezta vēdera āda un dzemde, kā arī tika atvērts vēdera dobums. Slimnīcā jaunā māmiņa saņem pretsāpju medikamentus. Viņai arī iesaka, kādus pretsāpju līdzekļus drīkst lietot mājās.

Jaunajai māmiņai pēc ķeizargrieziena jāievēro tāds pats režīms kā pēc parastajām dzemdībām, papildu ieteikums ir necilāt īpašus smagumus. Tas gan nenozīmē, ka viņa nedrīkstētu turēt rokās savu bērniņu, taču agrīnajā pēcoperācijas periodā (4–6 nedēļas pēc ķeizargrieziena) nevajadzētu celt neko stipri smagāku par to.

Ķeizargrieziens neietekmē zīdīšanu, vienīgi pēc operācijas mātei un bērnam nav iespējams nodrošināt primāro ādas–ādas kontaktu jeb brīdi, kad mazulītis tiek uzlikts māmiņai uz krūtīm. Pēc tam jo ātrāk bērniņš tiek pielikts mammai pie krūts, jo labāk. Dažreiz gan māmiņas sūdzas par apgrūtinātu zīdīšanas uzsākšanu, bet tā var būt gan pēc plānotas, gan neatliekamas ķeizargrieziena operācijas. Izskaidrojams tāds, ka sievietei ir mazāk spēka nekā pēc parastajām dzemdībām, kā arī sliktāka pašsajūta pēc operācijas.

Pēc ķeizargrieziena nav ieteicams pārāk steigties ar nākamo grūtniecību – vēlams, lai paietu vismaz gads. "Jo īsāks ir laiks starp grūtniecībām, jo lielāks placentas novietošanās patoloģijas un rētas nepilnvērtības risks," pamato ārste.

Daktere Agnese Stūrmane mierina tās māmiņas, kuras, izdzirdot, ka bērniņam nāksies dzimt ar ķeizargriezienu, pārņem stress. Satraukumam nav pamata – galvenais ir uzticēties medicīnas personālam, kura rokās sieviete nonākusi.

Topošajai māmiņai, kura mazuli izlēmusi sagaidīt plānotā ķeizargrieziena operācijā, laikus (parasti 34.–36. grūtniecības nedēļā) jāierodas ārstniecības iestādē, lai pierakstītos uz konkrētu operācijas dienu. Līdzi jāņem personu apliecinošs dokuments, ārsta nosūtījums, kā arī visi ar grūtniecību un māmiņas veselības stāvokli saistītie dokumenti.

Uz ķeizargrieziena operāciju māmiņai jāierodas dienu pirms plānotā datuma, līdzi ņemot visu, kas vajadzīgs dzemdībām, pēcdzemdību periodam un jaundzimušajam.

Ķeizargrieziena operācijai nepieciešamo apģērbu māmiņai nodrošina ārstniecības iestāde, tomēr ieteicams parūpēties par profilaktisko kompresijas zeķu iegādi, kas palīdz samazināt trombemboliju risku.

Dienu pirms plānotā ķeizargrieziena topošo māmiņu izmeklēs gan ginekologs – dzemdību speciālists, gan anesteziologs.

Iepriekšējā dienā īpaša diēta nav jāievēro, tomēr vēlams vairāk dzert – dienā vismaz divus litrus šķidruma.

Pirms operācijas vēlams noņemt rotaslietas un notīrīt kosmētiku. Vismaz vienam nagam jābūt bez nagu lakas vai gela pārklājuma, lai caur pirkstu būtu iespējams pārbaudīt asiņu piesātinājumu ar skābekli.

Padomju laikā sievietēm, kurām izdarīts vismaz viens ķeizargrieziens, bija ierobežots bērniņu skaits – toreiz drīkstēja atļauties ne vairāk kā trīs. Tagad neviens vairs nenosaka, cik bērnu sievietei drīkst būt – pēc ārstes Agneses Stūrmanes vārdiem, Rīgas dzemdību namā bijušas māmiņas ar ceturto un pat ar piekto ķeizargriezienu.