Septiņreiz kļūdīties bērna audzināšanā: psiholoģe nosauc tipiskākos piemērus

Tomēr Praktiskās psiholoģijas un psihoanalīzes institūta direktore, bērnu spēļu terapeite Tatjana Oņikova min septiņas biežākās kļūdas, ko vecāki mēdz pieļaut bērnu audzināšanā, atklājot tās "Letidor".

Dzenoties pēc kaut kādiem ideāliem, vecāki izmanto audzināšanas metodes, kuras, viņuprāt, palīdzēs izaudzināt "pareizu" bērnu. Bet izrādās, ka šāda taktika dažreiz mēdz pat nodarīt vairāk kaitējuma nekā labuma.

Viena no tipiskākajām kļūdām, ko pieļauj daudzi vecāki, ir centieni savu bērnu audzināt pēc svešiem ideāliem. Tavs bērns ir unikāls, bet jūs, vecāki, viņam vienīgie, kuri precīzi spēj saprast, kas atvasei nepieciešams un kā viņam jāattīstās un jāaug. Protams, pastāv kaut kādas vecumposmu attīstības īpatnības, bet tās ir tikai orientējošas.

Ir daudz piemēru par to, ka ģeniāli cilvēki sava ceļa sākumposmā attīstījušies daudz lēnāk par saviem vienaudžiem. Vienkārši katru dienu baudi iespēju būt kopā ar savu bērnu, atbalstot un veicinot viņa pūles un panākumus, attīstot stiprās puses, motivējot virzīties tālāk.

Daudzi vecāki sev nosprauž mērķi būt ideāliem. Tas nozīmē, ka viņi sev ir uzzīmējuši kaut kā izlasi no visām vecākiem piemītošajām labajām īpašībām, kurās nav vietas kļūdām, trūkumiem, nogurumam, dusmu sprādzieniem un nekam citam, kas neierakstās šajā ideālajā ainiņā.

Tā rezultātā bērniem tiek uzstādīti tik augsti mērķi, ka viņu spēkos nav iespējams tos sasniegt.

Tas, savukārt, bērnam rada tādus apstākļus, kuros kļūdīšanās vienkārši nepastāv. Bet tām, kā jau visiem dzīviem cilvēkiem, ir jābūt. Un vecākiem arī ir tiesības būt nogurušiem, nesaprastiem un sadusmotiem, uzsver speciāliste.

Mēdz būt arī tā, ka vecāki kaut ko bērnu labā dara vainas izjūtas vadīti. Tādā veidā viņi sniedz iespēju manipulēt ar sevi nākotnē.

Ir svarīgi saprast un atcerēties, ka tevi neviens speciāli nav apmācījis būt par mammu vai tēti šim konkrētajam bērnam.

Tu ej šo attiecību ceļu, kurā abas puses gūst pieredzi. Tādēļ rīkojies ne "vislabākajā veidā", bet tā, kā rāda tava intuīcija, un pieliec tik daudz spēka, cik ļauj tavi iekšējie resursi konkrētajā brīdī.

Bieži vecāki pieņem un veicina tikai sava bērna "pozitīvās" jūtas un emocijas – prieku, apbrīnu, mīlestību. Un noraida "negatīvās" – bailes, aizvainojumu, dusmas, satraukumu.

Tas notiek tāpēc, ka lielākā daļa pieaugušo ir pieraduši savas emocijas publikas priekšā paturēt sevī un uzskata, ka arī bērnam tas ir pa spēkam.

Bet neaizmirsti, ka bērnu jūtas pastāv neatkarīgi no tavas piekrišanas vai nepiekrišanas ar to pastāvēšanu. Frāzes: "Tev nav jābaidās", "Pietiek apvainoties!", "Pārstāj raudāt!" neatbrīvo no bailēm, aizvainojuma un asarām. Atceries, ka bērnam ir vieglāk tikt galā ar emocijām, ja to izpaušanai mazajam ir kāda īpaša vieta.

Attiecības ģimenē nereti tiek veidotas tā, ka viss mājās griežas tikai ap bērnu: mazulim jābūt apmierinātam, un praktiski visas bērna vēlmes tiek izpildītas pēc pirmā pieprasījuma.

Bet, lūk, kad pienāk nepieciešamība parādīt stingrību un nodarboties ar audzināšanu, vecāki izrādās pilnīgi bezspēcīgi.

Laiks nolikt mazo gulēt, bet viņš protestē. Mamma un tētis saskatās, bet neviens neuzņemas atbildību skaidri noformulēt noteikumus mājās. Tā rezultātā tāds rituāls, kā bērna nolikšana gulēt, pārvēršas īstā vakara šovā. Bet no rīta atkal vajadzīgas jaunas izklaides, kad jāģērbjas uz bērnudārzu vai skolu.

Vecākiem kā pieaugušajiem, daudz pieredzējušākiem un tādiem, kuri ir atbildīgi par bērna dzīvi un veselību, pašiem jāizlemj, kā tiks sakārtota diena, cik daudz konfekšu bērns ēdīs, cik daudz kabatas naudas bērnam jādod utt.

Protams, uzmanīgs un apzinīgs vecāks ieklausīsies bērna vajadzībās un interesēs, bet robežas visam tomēr nosaka mamma un tētis.

Piemēram, "Pēteri, es saprotu, ka tu vēlies noskatīties vēl vienu multfilmu, bet ir jau vēls un tev laiks doties gulēt. Tu varēsi to noskatīties rīt". Šāda stratēģija bērnam iemācīs paškontroli un atbildības sajūtu.

Runa ir par sodiem, kas neko nemāca. Bieži vien tiem nav nekā kopīga ar darbību vai bezdarbību pirms tam. Visizplatītākie no tiem ir: "Stāvi kaktā!", "Svētdien neiesi uz bērnu atrakcijām!", "saldējumu nedabūsi!" utt.

Ja tu vēlies, lai tavs bērns mācītos būt atbildīgs, aizstāj šāda veida sodus ar izvēles sniegšanu bērnam. Piemēram, "Ieviņ, ja vēlies paskatīties televizoru pirms miega, tu vari aiz sevis savākt rotaļlietas lielajā istabā. Ja tu izvēlēsies nevākt mantas, tātad, izvēlies neskatīties šodien televizoru".

Tā bērns mācās, ka viņa paša izvēle var ietekmēt to, ko viņš saņems. Šis ir vien mazs piemērs, bet vairumā gadījumu tas strādā, ja vien vecāki ir konsekventi.

Tu nevarēsi izaudzināt laimīgu bērnu, ja pats būsi nelaimīgs. Tu nevarēsi bērnam sniegt to, kā tev nav pašam. Ja tu, piemēram, atsakies no peldēšanas (bet varbūt tu pat nemāki peldēt, bet sen jau vēlies iemācīties), negaidi, ka tavs bērns kļūs par lielisku peldētāju tikai tāpēc, ka "man pašam sev nav laika, jo es, redz, nopelnu labākā trenera noalgošanai bērnam". Ja tu atsakies no saviem sapņiem vai iemīļotā darba, tu nepalīdzēsi bērnam atrast motivāciju sasniegt viņa mērķus. Atceries par skābekļa masku lidmašīnās: sākumā tā jāuzliek pašam, bet tikai tad bērnam.