"Mums bieži saka, ka mūsu bērni ir ļoti aktīvi, un tā tas tiešām ir. Nevienam ar diviem maziem bērniem nav super viegla ikdiena, bet bērnu un vecāku temperamenti, ģimenes ritms un noteikumi tomēr ietekmē to, kāda tā ir. Ir vecāki, kuri teiks, ka viņiem iet trakāk nekā mums, bet citi tikmēr apgalvos, ka viņiem gan ir vieglāk. Nu ja, katram ir citādāk, un tā nav nekāda sacensība – kā mēs katrs ar saviem bērniem sadzīvojam. Katrs pielāgojamies viens otram, kā protam, vēloties tikai to labāko," tā atzīst divu bērnu mamma Laura Grēviņa, kura veido blogu "Vienplusviens".
Ar Lauras atļauju dalāmies viņas pieredzē, kā sadzīvot ar stūrgalvīgu bērnu, tādu, kuram ir stipra griba un kuru vecākā paaudze, pilnīgi iespējams, nodēvētu par izlutinātu (red. piezīme: fotogrāfijām ir ilustratīva nozīme).
"Jo vairāk par saviem bērniem domāju, jo vairāk ar viņiem pavadu laiku, es redzu, ka mums aug bērni ar izteikti stipru gribu. Par mazāko gan vēl tikai nojaušu, viņam ir tikai viens, bet par vecāko to varu teikt simtprocentīgi. Angliski teiktu – "strong willed child", latviski teiktu – "bērns ar stipru gribu", "stūrgalvīgs bērns", bet vecākās paaudzes pārstāvji, ļoti iespējams, teiktu – izlutināts, vēl kāds, ka hiperaktīvs, kas vispār jau ir medicīniska diagnoze, ko var noteikt tikai ārsts. Es gan domāju, ka man ir pilnīgi normāli bērni! Bet jā – vismaz vecākais, ar stipru un izteiktu gribu. Viņš audzina mūs, un mēs viņu. Ko tas vispār nozīmē?
Bērnam ar izteikti stipru gribu raksturīgi:
- dusmoties īpaši intensīvi. Tie nav parasti "tantrums" jeb dusmu lēkmes, kas raksturīgas visiem bērniem. Tas ir kā vulkāna izvirdums!
- pastiprināta interese par to, kāpēc kaut ko drīkst/nedrīkst darīt. Viņš neapstāsies pie vienkārša "nedrīkst";
- nepārtraukta viedokļu apstrīdēšana un noteikumu apšaubīšana – viņi spēj strīdēties daudz un dikti, ir izteikti demagogi, kas par sava viedokļa pareizumu spēj pārliecināt pat pieaugušos;
- viņi vēlas būt noteicēji it visā – kā uzvesties mammai un tētim, ko un kā darīt citiem bērniem, ko ēst un neēst vakariņās utt.;
- nepacietība – ja kaut ko vajag, tad vajag tagad! Un prasīs to, kamēr tiks sadzirdēts!
- nevēlas darīt lietas, ko viņiem liek darīt – spilgts piemērs ir tas, ka, ja pateikšu dēlam, ka pirms miega jāmazgā zobi, viņš teiks nē. Ja neteikšu neko, aizies pats un tos izmazgās;
- vēlas izgudrot paši savus noteikumus;
- ir ļoti uzstājīgi – ja viņš vēlēsies ēst konfekti, tad viņš darīs visu, lai to panāktu;
- ignorē aizrādījumus, ja tie traucē viņam sasniegt mērķi;
- bieži apzināti darīs pretējo teiktajam, piemēram, teiksi viņam, ka jādodas uz bērnu laukumu, ļoti iespējams, ka viņš teiks ē, lai gan to vēlas; u.c.
Svarīgais – bērnu nesalauzt
Kāds šo izlasīs un teiks – nu nepaklausīgs, izlaists bērns! Visas minētās lietas, protams, var būt raksturīgas dažādiem bērniem, īpaši attiecīgos vecuma posmos. Ja 2 – 3 gadu vecumā to visu vēl var norakstīt uz attiecīgā vecuma "krīzēm", tad ar stiprās gribas bērnu šķiet, ka atslābuma nav ne mirkli, un "krīžu/attīstības" periodos tas viss ir vēl izteiktāk. Tad, kad šķietami grūtais 2 – 3 gadu vecums ir pārdzīvots, spēja apstrīdēt dažādus viedokļus un noteikumus tikai pieaug – līdz ar spēju labāk izteikties un būt patstāvīgam. Ir jārēķinās ar bērnu, un jāatrod pareizais veids, kā ar viņu komunicēt.
Visgrūtākais ar šādiem bērniem ir viņus nesalauzt. Ļaut būt tādiem, kādi viņi ir, kādi viņi vēlas būt. Nepakļauties sabiedrības spiedienam, un neļaut, lai apkārtējo komentāri vai skatieni sāpina (ja tādi ir). Tas gan noteiktos laika periodos attiecas uz visiem bērniem. Nesalauzt bērnu, un tajā pat laikā iemācīt viņam, kā ir pieklājīgi uzvesties sabiedrībā un mājās, iemācīt respektēt citus cilvēkus un viņa viedokli. Tas ir lielākais izaicinājums. Man personīgi ir visgrūtāk likt citiem saprast, ka viņu ieteikumi, kā vajadzētu izturēties pret bērnu, ja viņam uznākusi dusmošanās vai "nepaklausības lēkme", vienkārši nestrādā. Un viņi neticēs, iekams paši nepamēģinās, nepadzīvos ar viņu ikdienā. Bet tāpēc jau ir vecāki, kuri vislabāk zina, ko un kā darīt, lai mazais pats neapjuktu savā vēlmē visu kontrolēt. Ir jāpalīdz bērnam izprast savas emocijas.
Tāpat grūti ir nesākt pašam uzvesties, kā bērnam. Izklausās tik vienkārši, kad uzrakstīts, bet, kad tev diezgan bieži ir darīšana ar dusmīgu un kontrolēt gribošu trīsgadnieku, savaldība ierindojas superspēju sarakstā. Ja viņš pēkšņi ir izdomājis, ka sist ir pilnīgi normāli, mēs nevaram tā darīt pretī. Ja viņš ir izdomājis, kliegt, kad kaut kas nepatīk, ir normāli, mēs nevaram sākt darīt tāpat. Ir jābūt maksimāli pacietīgiem un savaldīgiem.
Kad dodamies kaut kur kopā ar abiem bērniem, mums reizēm saka: "Jums gan ir ko turēt!". Bet tā jau arī īsti nevar teikt, jo katrs jau pats pierod pie tā, kādi tavi bērni ir. Nav tāds grūti vai viegli. Ir tā, kā ir, un ir jāmēģina atrast labākais modelis, kā visiem kopā sadzīvot, nesalaužot nevienu. Mierīgam bērnam jāļauj tādam būt, un kautrīgo nevajag spiest uzstāties publikas priekšā. Aktīvajam jāļauj skriet, un drosmīgajam – uzdrīkstēties!
'Gribulīšu' pozitīvās īpašības
Kā vecāki var palīdzēt sev un bērnam
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
