Deviņi noteikumi, kas neļaus pazaudēt autoritāti bērna acīs

Kā kļūt bērna acīs par cilvēku, ar kuru viņš lepojas un kurā ar prieku ieklausās? Izrādās, lai tas notiktu, nevajag nemaz daudz. Deviņus noteikumus, kas būtu jāievēro vecākiem, lai būtu autoritātes saviem bērniem, piedāvā "Adme" veidotāji.

Šis noteikums attiecas ne tikai uz solījumiem, bet arī sodīšanu. Ja solījums ir izteikts, tam jābūt izpildītam.

Starp citu, šo var attiecināt arī uz stingra "nē" noteikumiem. Bērnam ir jāsaprot – ja reiz tu kaut ko esi atteicis, tad tava atbilde nemainīsies pat pēc tūkstoš lūgumiem.

Mēs neesam roboti un dažreiz nav mūsu spēkos savaldīt emocijas, tādēļ varam uzkliegt saviem bērniem. Tajā nav nekā laba, bet vēl sliktāk – par savu uzvedību neatvainoties.

Frāze: "Piedod man" itin nemaz nevēsta par vecāku vājumu. Tā vien bērnam parāda, ka viņu ciena un stimulē kā atbildi saņemt pretī to pašu – cieņu.

Bērna uzvedībā korekcijas ievies vien tajos gadījumos, kad viņš dara kaut ko bīstamu vai patiešām nepieļaujamu. Pārējos gadījumos klusē un pavēro.

Ja instrukciju no vecāku puses ir pārāk daudz, bērnā attīstās tā dēvētais psiholoģiskais kurlums un visi tavi aizrādījumi bērnam kļūst par tukšām skaņām.

Esi vienmēr gatavs uzklausīt savu bērnu, bet nekad necenties izvilināt atklātību. Ja bērnam būs sajūta, ka ģimenē ar cieņu izturas pret viņa pārdzīvojumiem, viņš arī pats uzmanīgāk attieksies pret vecākiem.

Cenšoties būt uz viena viļņa ar pusaudzi, dari tikai to, kas tev šķiet dabiski. Nopērc sev modernu telefonu un piereģistrējies sociālajos tīklos, ja to vēlies.

Taču nedzenies pēc visām modes tendencēm, neko par tām patiesībā nesaprotot. Tā tikai tu liksi bērnam kaunēties, nevis cienīt tevi.

Vai tev zūd cieņa pret cilvēku, ja uzzini, ka viņš ir melis un simulants? Droši vien, ka jā.

Bet bērni vēl asāk izjūt pieaugušo uzspēlētību un nepatiesumu. Tādēļ, ja esi satraukts un piekusis tik ļoti, ka nav tavos spēkos pat apskaut mazo, labāk paskaidro to un maiguma izpausmes pagaidīs.

Cieņa pret vecākiem tiek zaudēta, ja bērns redz, ka viņi paši viens otru neciena. Un katrs aizskarošais vārds, ko viens no partneriem adresē otram, bērnā tikai nostiprina pārliecību, ka pret vecākiem nav jāizturas ar cieņu.

Ja tu bērnam saki, ka ir ļoti veselīgi no rītiem skriet, tad tev pašam arī nāksies kopā ar bērnu to darīt. Nē, piespiest bērnu paskriet tu varēsi arī bez personiskā piemēra, tikai cieņu gan tā nevairosi.

Par kādu gan cieņu pret vecākiem var runāt, ja viņi paši sevi neciena?! Vienmēr atlicini laiku arī savām lietām.

Pilnveidojies, ja jūti tādu nepieciešamību, strādā pie savu mērķu sasniegšanas, kas, iespējams, nekādi nesaistās ar ģimeni, un atļauj sev vismaz dažreiz paslinkot. Tā bērns redzēs, ka ar viņu dzīvo nevis robots un kalps, bet parasts, dzīvs cilvēks.