Dāvanas ir emocionālās mīlestības pierādījumi. Ir svarīgi saprast dāvanas būtību. Dziļākajā būtībā dāvana nav nekas, ko padsmitnieks nopelna; vecāki ar dāvanām apliecina beznosacījumu mīlestību. Daži vecāki to neaptver; viņi it kā apdāvina pusaudzi, kaut patiesībā vienkārši samaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Tad nudien viņi nerunā mīlestības valodā, ko sauc par dāvināšanu.
Dažiem vecākiem gandrīz viss, ko viņi sauc par "dāvanām", patiesībā ir centieni manipulēt ar padsmitnieku, barterdarījumi par kaut ko viņiem vēlamu vai samaksa par dēla/meitas darbu. Vienīgās reizes, kad daži pusaudži saņem īstas dāvanas, ir Ziemassvētki un dzimšanas diena, tā savā grāmatā "5 mīlestības valodas pusaudžiem" uzsver Gerijs Čepmens.
Visas pārējās vecāku dāvanas vispār nav dāvanas. "Nevēlos, lai mani pārprastu, jo nebūt neapgalvoju, ka nekad un nekādos apstākļos vecāko nedrīkst maksāt par pusaudžu sniegtajiem pakalpojumiem. Saku vien to, ka šādi maksājumi nav uzskatāmi par dāvanām. Par līdzīgu darba darījumu pusaudzis varētu vienoties ar jebkuru pieaugušo blakus ielā. Pat ja vecāka piedāvājums ir labāks par darījumu ar kaimiņu, tas aizvien ir darījums, nevis dāvana," akcentē Dr. Čepmens.
Pusaudži nebūt nepretojas šādiem darījumiem ar vecākiem. Patiesībā daudzi pat priecājas tādus slēgt. Tas kļuvis par ierastu paņēmienu, lai dabūtu kāroto. Ja to nevar dabūt, ar čīkstēšanu nogurdinot vecākus, tad viņi to dabūs darījuma ceļā. Standarta prakse daudzās mājās! Taču tā nekādi nav saistīta ar dāvināšanu vai runāšanu pusaudža galvenajā mīlestības valodā.
Ceremoniālā dāvināšana
Čempens uzskata, ka dāvināšana kaut kādā mērā visnotaļ saistīta ar ceremoniju. Varbūt pats atceries kādu nozīmīgu dāvanu, ko saņēmi pārskatāmā pagātnē. Ko tev uzdāvināja? Kurš to pasniedza? Kā tā bija iesaiņota? Kā to pasniedza? Vai to pasniedza reizē ar vārdiem, pieskārieniem vai citām mīlestības izpausmēm? Visticamāk, bija šādi: jo vairāk dāvinātājs bija piedomājis pie iesaiņošanas un pasniegšanas, jo vairāk mīlestības juti. Dāvināšanas mērķis nav vienkārši kāda objekta īpašumtiesību maiņa. Nolūks ir paust emocionālu mīlestību. Mēs vēlamies, lai apdāvinātais dziļi justu, ka "es par tevi domāju, uzskatu tevi par svarīgu, es tevi mīlu". Šie emocionālie vēstījumi pastiprinās, ja dāvinātājs piedomājis arī pie dāvanas pasniegšanas ceremonijas.
Padsmitnieku vecāki rīkosies labi, ja to liks aiz auss. Izvairoties no ceremonijas, mēs mazinām dāvanas emocionālo jaudu. Piemēram, dēlam nepieciešami apavi basketbolam. Vecāki dēlu aizved uz veikalu un tos nopērk. No veikala dēls iziet, uzāvis jaunās sporta kurpes. Stāsta beigas. Nekādas ceremonijas. Daudzi pusaudži jau pieraduši pie šādas lietu kārtības. Šāda dāvana teju nemaz neliecina par emocionālo mīlestību. Ja šādā veidā pasniedz visas dāvanas, pusaudža prātā veidojas uzskats par viņam pienācīgo: es esmu pusaudzis. Vecāki man ir parādā, viņiem pienākas dot man visu, ko gribu. Neviena atzinīgi pateicīga vārda no pusaudža puses! Dāvanas emocionālā jēga ir nonivelēta, uzsver Čepmens.
Taču, ja tos pašus sporta apavus pārved mājās, radoši iesaiņo, pārējās ģimenes klātbūtnē pasniedz kā mīlestības izpausmi līdz ar apliecinājuma vārdiem un pieskārienu, tad dāvana pēkšņi kļūst par spēcīgu emocionālās mīlestības nesējraķeti. Ja līdz šim neesi bijis ceremoniāla dāvanu pasniegšanas veida piekritējs, Čepmens iesaka rīkoties šādi: paziņo pusaudzim, ka esi nolēmis jūsu ģimenes dzīvē biežāk svinēt dažādus notikumus un ka turpmāk dāvanu pasniegšana būs citāda. Par taviem priekšlaikus centieniem mainīt ieradumiem pusaudzis var smieties vai sapīkt, taču grāmatas autors pauž pārliecību, ka drīz vien tavas dāvanas viņš uzlūkos citām acīm. Un iemācīsies, kā runāt dāvināšanas mīlestības valodā – šī prasme viņam lieti noderēs pieaugušo dzīvē.
Dāvanas un materiālisms
Sirsnīgi vecāki bieži jautā: "Ja saviem pusaudžiem pasniegšu pārāk daudz dāvanu, vai tādējādi neveicināšu materiālisma garu, kas tik raksturīgs mūsu kultūrai?" Mūsējā ir ārkārtīgi materiālistiska sabiedrība – nav jāmeklē tālu, lai šo faktu apstiprinātu.
Pieaugušie un padsmitnieki ir vienlīdz aizrāvušies ar rotaļlietu kolekcionēšanu. Ja tās mums ir visjaunākās, vislabākās un tehnoloģiski vislabāk aprīkotās, tad skaitāmies veiksmīgi. Pieaugušie kolekcionē lielākas mājas, vairāk māju, dārgākus automobiļus, izsmalcinātākas ierīces, jaunākus klēpjdatorus. Padsmitnieki kolekcionē jaudīgākas skaņu ierīces, dizaineru radītus apģērbus, daudzfunkcionālākus tālruņus un, nopirkdami jaunāko iegribu, cenšas pierādīt, ka nelīdzinās saviem vecākiem, skaidro Čepmens. "Mēs visi maršējam vienu un to pašu bungu ritmā. Vien priekšmeti rotaļlietu kolekcijā atšķiras," tā secina grāmatas autors.
Vecākiem būtu sev prātīgi jāpajautā: "Vai to es vēlos iemācīt sava, pusaudzim?" Un vēl mums jāvaicā: "Vai to es gribu darīt ar savu dzīvi? Varbūt dzīvē ir kas vairāk par rotaļlietām un spēlēšanos ar tām?" vairākums pieaugušo tic, ka ir kas vairāk, bet daudzi nedz sev, nedz citiem nespēj definēt, kas tas ir.
"Manuprāt, atbilde slēpjas divās jomās. Pirmkārt, iemācīties priecāties par ikdienišķo, vienkāršo, otrkārt, dalīties tajā ar citiem. Tūkstošiem gadu vīrieši un sievietes dzīvoja bez "rotaļlietām", kas dienasgaismu ieraudzīja līdz ar 19. un 20. gs. industriālo un tehnoloģisko revolūciju. Cilvēkiem nebija šo rotaļlietu, un viņi priecājās par vienkāršiem dzīves vaibstiem: ēšanu, labu miegu, mūziku, mākslu un mijiedarbību ar dabu. Un šajā parastajā dzīvē dalījās ar citiem," aizdomāties liek Čepmens.
Daudzi pieaugušie mūsu sabiedrībā secinājuši, ka materiālisms ir slikts pamatvērtību aizstājējs, jo nedod prieku par ikdienas dzīves vienkāršību un dalīšanos šajā priekā ar citiem. Daudzi novēršas no materiālā un pievēršas garīgiem meklējumiem, lai rastu atbildes uz urdošajām ilgām cilvēka dvēselē, ko veido jautājumi par dzīves jēgu.
Nav jau tā, ka mēs varētu vai mums vajadzētu "izglābties" no mašīnu un tehnoloģiju pasaules. Taču mūsu izvēlētās dāvanas un izraudzīto pasniegšanas veidu lielā mērā ietekmēs mūsu pārliecība par šīm dziļākajām patiesībām, norāda Čepmens.
Nauda, naudiņa un pusaudzis
Pusaudži ir "normāla izmēra" pircēji mūsdienu tirgū. Kur viņi ņem naudu? Protams, nauda lielākoties "nāk" no vecākiem. Varētu padomāt: ja viena no galvenajām mīlestības valodām kādam ir dāvināšana un ja vecāki visu šo naudu dos saviem pusaudžiem, tad tāda pusaudža mīlestība krātuvei jābūt pilnai. Diemžēl nav viss, secina Čepmens.
Problēma šajā domas vērpumā ir divkārša. Pirmkārt, lielāko daļu no šīs naudas nepasniedz kā dāvanu, proti, to strukturē ģimenes darbības metode un padsmitniekam izsniedz viņam pienācīgo tiesu. Otrkārt, tīnis nav strādājis, lai šo naudu sagādātu, tātad, naudas vērtībai piešķir niecīgu nozīmi. Tāpēc tās saņemšana no vecākiem neko nestāsta par mīlestību dziļā emocionālā līmenī. Kā gan vecākiem risināt naudas došanu pusaudzim?
Naudas došana – divas pieejas
Pēc Čepmena domām, problēmas risinājums ir divējāds. Pirmais paņēmiens – rosināt pusaudzi naudu nopelnīt. Tas ir vienīgais veids, kā padsmitniekam radīsies nojēga par naudas vērtību. Ja pusaudze strādā, lai nopelnītu, piemēram, 50 eiro, ko viņa grasās tērēt par kādu modernu apģērba gabalu, viņai veidojas nojausma par pūlēm, kas jāpieliek to nopelnīšanā. Tas raisa jautājumu: "Vai šī manta ir pūļu vērta?" Šis ir veids, kā pusaudzis kļūst par attapīgu pircēju. Arī vajadzība nopelnīt naudu piespiež izvēlēties starp priekšmetiem. Ja pusaudzis nevar nopirkt visu kāroto, viņam atjautīgi jāizspriež par labu vairāk kārotajam. Skaidrs, ka arī tas tīni sagatavo pieaugušo dzīvei reālajā pasaulē.
Otrā pieeja ir šāda: vecāki izvēlas dot naudu tādiem konkrētiem mērķiem kā sporta nometne, koncerta apmeklējums, fotostudija vai mākslas skola un tamlīdzīgi. Šādu naudu var pasniegt kā dāvanu, ievērojot iepriekš minētos ieteikumus, proti, dot bez nosacījumiem, dot svinīgi kopā ar atbalstošiem vārdiem, pieskārienu un iespējami bieži un citu ģimenes locekļu klātbūtnē.
Tā kā pusaudzis ir strādājis un tagad kaut ko zina par naudas īsto vērtību, naudas dāvanu iespējams atzinīgi novērtēt emocionālā līmenī. Pusaudzim ir priekšstats, cik laika vecāki ieguldījuši, lai nopelnītu naudu, ko tagad tīnim pasniedz kā dāvanu. Tādējādi veidojas patiesa atzinība emocionālā līmenī.
Ja vecāki brīvi dāļā naudu – te 10, te 20 eiro, vēl 50 tam, neievērojot ieteikumus par lietpratīgu dāvināšanu, pusaudzis šīs naudas dāvanas nenovērtēs un vecāki, visticamāk, neapmierinās pusaudža emocionālo vajadzību pēc mīlestības. "Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa padsmitnieku vecāku nav mācījušies, kā naudas dāvanas padarīt par iedarbīgu emocionālās mīlestības nesējraķeti. Ceru, ka mani ieteikumi palīdzēs vecākiem rīkoties krietni efektīvāk," tā norāda Čepmens.
Avots: Gerijs Čepmens "5 mīlestības valodas pusaudžiem" (izd. Zvaigzne ABC).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
