Vēlais bērns: četri neizbēgami scenāriji  (24)

Par to, no kā, visticamāk, neizbēgt, ja radīsi bērnu vēlākos gados, "Parents" stāsta un skaidro psiholoģe Svetlana Ievļeva.

Viena no izplatītākajām īpatnībām – divējādā sabiedrības attieksme par šādiem vēlīnajiem bērniem. It kā jau sabiedrība atbalsta un iedrošina tādus vai citādus centienus būt aktīvam, saglabāt jaunību visās tās izpausmēs, kur to var atļauties, bet jāzina arī, kādos gadījumos to labāk nedarīt. Sieviete, kura, tuvojoties 50. dzimšanas dienai, nomaina darbu, iestājas augstskolā, pārceļas uz dzīvi citā pilsētā, pārtrauc jau sen kā brūkošās attiecības un ievieš jaunas, viennozīmīgi ir liels malacis. "Nekad nav par vēlu sākt jaunu dzīvi. Vecumu mēs izdomājam paši. Tu pierādīji, ka tie ir tikai cipari pasē un galvenais ir tas, kā mēs paši jūtamies un uzvedamies". Visi teiks kaut ko tamlīdzīgu. Bet pavisam cita lieta, ja sieviete paziņo, ka gaida bērnu. Jā, viņa to ir darījusi ar to pašu mērķi – padarīt savu dzīvi bagātāku, interesantāku, piesātinātāku. Un, jā, arī tā ir aktivitātes un jaunības lieciniece – grūtniecība. "Malacis, ko tur var teikt, ka saņēmies…" Un neviens nepārliecinās, ka vecumu mēs izdomājam paši – tieši pretēji, būs precīzi aprēķini un brīdinoši pareģojumi.

"Man ir 46 gadi, un šis ir mans pirmais bērns. Es būtu laimīga, ja šajā sakarā manā ģimenē un draugu lokā nebūtu nesaskaņu. Viņi ar saviem jautājumiem: "Tu labi padomāji?" mani izved no pacietības. It kā es būtu nepilngadīga vai darītu kaut ko neadekvātu. Jā, es domāju daudz vairāk, nekā viņi visi kopā to ir darījuši par saviem bērniem. Un, protams, arī man tas nenākas viegli. Pat pie ārstiem eju vairāk nekā citas mammas. Tā kā man ir lūgums sabiedrībai – vienkārši papriecājieties!" tā psiholoģei atklāj Anna.

Sabiedrība atbalsta jebkuru jaunības izpausmi gan dzīvesveidā, gan domāšanā, jebkuru tiekšanos pēc tās, tikai ne šādu. Kāpēc? Tāpēc, ka tās ir kolektīvās, neapzinātās bailes par jaundzimušo, par viņa veselību un drošību. Daba tās cilvēkiem "iesēja" vēl senatnē un tajā, kas attiecas uz bērnu radīšanu, mēs cenšamies visu darīt pēc kopīgi pieņemtām un pārbaudītām normām. Šajā jomā saglabājušies priekšstati par pieņemamo un nepieņemamo vecumu, par to, kas ir "laikā" un kas "nelaikā".

Sieviete, kuras lēmums kļūt par māti neatbilst šiem priekšstatiem, izjutīs ļoti lielu emocionālo spiedienu no sabiedrības. Nē, ne nosodīšanu, bet kaut kādas šaubas, pārsteigumu un spriedzi. Un daudzām topošajām mammām tas traucē justies harmonijā ar sevi. Ja reiz sieviete nolēmusi radīt bērnu vēlīnā vecumā, viņai jābūt gatavai izturēt šo sabiedrības viedokli. Lai katrs jautājums: "Bet nav par vēlu?", katrs neizpratnes pilnais acu skatiens neradītu aizvainojuma vai protesta reakciju. Lai lieki netērētu emocijas un varētu sakoncentrēties uz to, kas ir galvenais šajā situācijā, mudina psiholoģe.

"Nekad neesmu mammai vaicājusi, kā es piedzimu. Kaut kā bija satraucoši par to domāt. Un, lai gan es redzēju fotogrāfijas, kurās mamma ir stāvoklī vai kurās man ir tikai dažas dienas, man vienmēr šķitis, ka es neesmu īstā meita. Kad mācījos 5. klasē, mamma smagi saslima, un viņas draudzene teica: "Labi, ka vismaz tu esi. Citādāk tagad vispār viena paliktu". Vēl vēlāk es no šīs pašas draudzenes uzzināju, ka mamma nemīlēja savu vīru un negribēja no viņa bērnus. Tāpēc viņi izšķīrās, mamma ilgi meklēja ideālo vīrieti attiecībām. 40 gados palika stāvoklī no gadījuma paziņas, un draudzenes viņu pierunājušas dzemdēt – kā mēdz teikt, sev. "Viņa tevi ļoti cienīja. Iespējams, ne vienmēr prata to parādīt". Es saprotu, ka mamma neprata komunicēt ar bērnu. Es uz viņu neesmu apvainojusies. Bet man ļoti ilgi bija sajūta, ka esmu lieka, nejauša, tāda – gadījusies. Tās sajūtas izzuda tikai tagad, kad pašai piedzima bērni, un sajutu, ko nozīmē īsta pieķeršanās, īsta saikne," psiholoģei atzīstas Maija, divu bērnu mamma.

Attiecībā par šo jautājumu, ir vērts jau iepriekš padomāt, kā un ko par to pastāstīt bērnam, kad viņš to vaicās. Informācijai jābūt patiesai, bet ne tādai, kas varētu bērnu traumēt vai satraukt. Jebkuram cilvēkam ir svarīgi apzināties, ka viņa dzimšana nav bijusi nejauša, ka viņš tuviniekiem ir bijis gaidīts. Un tas tieši arī bijis svarīgākais mērķis, kādēļ cilvēciņš nācis pasaulē. Bērnam nav visai patīkami uzzināt, ka viņš pasaulē nācis, jo vecākais brālis jau ir izaudzis, aizbraucis un mammai bez viņa ir ļoti slikti un, lūk… Labāk būs, ja pateiksi – vecāki vienmēr ir gribējuši vēl vienu bērnu un nu viņš beidzot piedzimis.

""Klau, vai grabuļi vienmēr bijuši tik skaļi? No tiem taču var sajukt prātā!," man sacīja vīrs. Viņš pats ar meitu tikai iet pastaigāties. Ja ceļas naktī, tad pēc tam viņam paceļas asinsspiediens, ja ilgi spēlējas – sāp mugura. Es, godīgi sakot, arī pati ļoti nogurstu. Tomēr bērns 18 un bērns 45 gados – tas nav viens un tas pats. Ar pirmo dēlu pat pamanījos augstskolā mācīties, bet tagad dažreiz aukli izsaucu. Spēka nepietiek, lai bez mitas spēlētos – barotu, vannotu, ietu pastaigāties. Un, protams, ļoti pietrūkst klusuma un atslābuma sajūtas. Bet ceru, ka ātri pieradīsim pie šāda dzīvesveida, jo uzmanības un izklaižu mūsu mazulītei ar katru dienu vajag vairāk un vairāk," psiholoģei atzinusies mamma Elēna.

Jo gados nobriedušāki vecāki, jo mierīgs būs bērns. Tā ir audzināšanas vides ietekme. Vecāki ir daudz savaldīgāki savā emocionalitātē, daudz nosvērtāki dažādās situācijās. Viņu runa, kustības, mīmika ir daudz maigāka, un pat skaļas spēles vecāku, kuriem pāri 40 gadiem, izpildījumā nav tik skaļas. Bērni absolūti neapzināti visas šīs īpašības piesavinās, pierod tieši pie tāda dzīves ritma - viņi biežāk ir tendēti tādām izklaidēm kā zīmēšana, lasīšana. Vecākus tas nesatrauc, parasti tieši otrādi – iepriecina. Bērns agri demonstrē novērošanas spējas, labas zināšanas daudzās jomās.

Taču citu bērnu kompānijā – rotaļu laukumā, bērnudārzā – redzami attālinās no grupiņas. Ne jau tāpēc, ka viņi nespētu spēlēties kopā, vienkārši viņu kontaktēšanās noteikumi, viņu vide nav tāda, kā vairumam bērnu. Jo, redz, pat pirmsskolas vecumā ir svarīgi ar biedru būt uz viena viļņa. "Esi ātrāks, aktīvāks, jautrojies kopā ar visiem," saka vecāki. Bet bērns dažreiz nesaprot, ko no viņa grib. Atrisināt problēmu var tikai vienā veidā – pieradināt bērnu draudzēties ar citiem cilvēkiem. Pieaugušajiem, bet daudz jaunākiem. Tie var būt radinieki, vecākie bērni, draugi. Vēlams, lai bērns ietu bērnudārzā – pat ja mammai ir visas iespējas pilnībā nodoties tikai ģimenei. Arī tas bērnā veicinās aktivitāti un attīstīs dažādas uzvedības īpašības.

Visi saprot, ka prognozēt nākotni var vien līdz noteiktam līmenim, un pēc pieciem, desmit gadiem viss var notikt ne tik precīzi, kā mūsu plānos iecerēts. Tomēr jaunībā ir visai tipisks uzstādījums, ko psiholoģijā sauc par "nereālistisku optimismu". Viss būs labi, neraugoties ne uz ko. Arī gados vecāku cilvēku domas par nākotni var būt pozitīvas, taču viņiem ir daudz skaidrāks skatījums un citu faktoru saistība. Esot vecāku lomā, pastāv arī piesardzība - jo vecāki cilvēki, jo vairāk pārdzīvojumu par viņu bērnu nākotni. Un šie pārdzīvojumi ir ļoti detalizēti. Kā mēs izskatīsimies, kad bērns beigs skolu? Vai būsim veseli, lai par viņiem rūpētos? Vai viņi no mums neattālināsies? Ja ar viņiem kas atgadīsies, kā būs ar viņu atbalstīšanu? Kā viņš vispār uzņem, ka viņam ir šādi vecāki?

Ja šādi jautājumi radušies, tad jārunā nevis par centieniem par bērniem parūpēties un radīt viņiem labus apstākļus. Visticamāk, ir kaut kādas daudz dziļākas bailes, kas saistītas ar paša personīgiem pārdzīvojumiem ar vecuma pieņemšanu. Par to, protams, ir vērts padomāt. Kāpēc biedē vecums, kā tu sevi iedomājies dažādos dzīves periodos, kādas attiecības sagaidi? Un par to, kas šajā plānā būtu par tevi, bērnu un ģimeni kopumā ideālajā variantā. Realitātē ikviens cilvēks vienalga izvēlas savu veidu un seko tam.

Kas attiecas uz bērniem, vecāku vecumam, protams, ir nozīme un tas ietekmē viņa audzināšanu. Bet tas ne pavisam nenozīmē "pasliktina, sarežģī". Attiecības ir sarežģīta un daudzšķautņaina struktūra, visi tās faktori ir savstarpēji atkarīgi viens no otra. Emocijas, vārdi, skatieni, gatavība uzklausīt, saprast un pieņemt, prasme paraudzīties uz situāciju no dažādām pozīcijām, spēja priecāties un rādīt pozitīvu skatījumu par pasauli – viss atstāj iespaidu uz to, vai izdosies ar bērnu izveidot uzticamas attiecības un vai bērns būs laimīgs. Un tas, piekritīsi, nav atkarīgs, cik vecākiem ir gadu, uzsver psiholoģe.