Gribu: visu un uzreiz! Pirkt vai atteikt bērnam – psiholoģes ieteikumi ikdienai

Kā tad pareizāk reaģēt, to "Parents" skaidro bērnu psiholoģe Anna Rodionova.

Vispār jau bērni līdz četru gadu vecumam uz reklāmām īpaši nemaz nereaģē, bet to viņi, visticamāk, dara vecāku intereses par konkrēto lietu dēļ. Daudzstāvu konstruktors, jaunākā Bārbija ar visu garderobi visiem dzīves gadījumiem – mazam bērnam nav nepieciešamības pēc tā visa. Toties tā ir mums, vecākiem. Ļoti bieži mēs cenšamies bērnus apdāvināt vienkārši tāpēc, ka mums ir ieborēts: moderni, tātad, labi. Ir jāseko līdzi laikam. Vai arī tāpēc, ka mūsu bērnībā nekā tamlīdzīga nebija. Tā kā – sākumā vajadzētu iemācīties pašiem maskēt savu interesi pret vienu vai citu tirgū parādījušos objektu, pat ja tu patiešām par to esi ieinteresējies.

Reklāma vai nē, bet bērna acu skatiens katru dienu, protams, tāpat ir pievērsts visdažādākajiem pievilcīgiem objektiem. Pirmais, kas būtu jāizdara – līdz minimumam samazināt risku sastapties ar šiem objektiem. Piemēram, pastaigu maršrutus izveidot tādus, lai nebūtu jākrīt kārdinājumā, apejot veikalus vai, ja tas nav iespējams, vismaz novirzīties pa tādiem veikaliem, kuru skatlogos nav redzamas mantas.

Mazi bērni visbiežāk paši nemaz nezina, ko viņi grib, un vienkārši bieži prasa kaut ko, tā teikt, katram gadījumam. Apzināti atliec pirkumus: pastāv liela varbūtība, ka pēc pāris dienām mazulis pat vairs neatcerēsies par konkrēto rotaļlietu, kura tajā brīdī bija vienkārši dzīves un nāves jautājums.

Otrais – ņem vērā, ka mazi bērni vienmēr grib dabūt to, ko vēlas, un tūlīt. Un jo mazāks bērns, jo grūtāk pagaidīt. Bet tas nozīmē, ka visdrošākais veids, kā neiegādāties nevajadzīgas lietas – pārslēgt bērna uzmanību uz kaut ko citu. Vairumā gadījumu šis jautājums tiek atcelts.

Trešā svarīgā nianse: ikvienam bērnam ir svarīgi iegūt to, kas ir viņa draugiem, lai viņu pieņemtu kā savējo. Jo, redz, daudzas bērnu lietas (mantiņas, žurnāli, apģērbs) – tā ir sava veida piederības zīme kādam klanam. Šajā gadījumā labāk kategoriski neatteikt, taču ir jāizvirza prioritātes. Uzdevums – atlasīt no virknes prasību patiešām pašas nepieciešamākās lietas (proti, bērna un vienaudžu acīs visprestižākās). Jā, un arī lietu izvēle, piemēram, ar dažādiem animācijas filmiņu varoņiem, ir ļoti plaša – vienmēr var atrast kompromisu jebkurai gaumei un maciņam, iesaka psiholoģe.

Ieradumi veidojas kopš pašas bērnības. Un pareizā attieksme pret pirkumiem arī jāveido jau tagad, dzīves pirmajos gados, uzsver psiholoģe.

Piedāvā izvēles iespējas. Tu nevari nopirkt lelli un konstruktoru, bet, lai bērns izvēlas vienu no abiem. Neko neuzspied, vienkārši mēģini novirzīt uz kaut ko. Lai pats izlemj, ko iegādāties tagad, ko vēlāk. Bērns pēc pusstundas jutīsies vīlies savā izvēlē? Nekā briesmīga. Tieši tā mēs mācāmies pieņemt pareizos lēmumus.

Māci apieties ar naudu kopš agrīna vecuma. Bērnam ir jāsaprot, ka nauda nekrīt no debesīm un tai pastāv iespējamība izbeigties. Pat mazulim ir jāsaprot, ka ir "dārgs" un ka ne visas naudas rezerves tu tērēsi viņa vēlmju apmierināšanai. Viņam to būs vieglāk apzināties, ja tu neapmierināsi visas viņa vēlmes, pat ja viņš prasa pavisam kādu nieciņu. Nav vērts pēc bērna pirmā pieprasījuma pirkt visu to, uz ko parāda viņa mazie pirkstiņi: pat tik mazā vecumā bērniem ir jāzina, ka vecāki nevar (jā, un arī to nemaz nevajag) apmierināt katru viņa "patērētāja" vēlmi.

Noteikti bērnam paskaidro atteikuma iemeslu. Mazulim ir jāzina, ka ar viņa domām rēķinās un ja kaut kas netika nopirkts, tad tam ir kādi iemesli. Izstāsti argumentus, kuri bērnam ir saprotami ("Vakar mēs tev nopirkām… bet šodien mums jānopērk kaut kas vecmammai"). Parādi, ka šāds pavērsiens var būt arī patīkams: "Tu uzdāvināsi, un omīte nopriecāsies", "Kāds tu malacis, rūpējies par vectētiņu!". Komentē pirkumus, kas domāti citiem ģimenes locekļiem – bērns sapratīs, ka viņš nav vienīgais finanšu ieguldījumu objekts un mācīsies gaidīt savu kārtu.