12 dzīves pamatprasmes, kas bērnam jāiemāca līdz vidusskolai  (2)

Lai sagatavotu bērnu dzīvei ārpus ērtās un siltās ligzdiņas, ko esi tam iekārtojis, "Paranting" iesaka bērnam iemācīt šīs 12 pamata dzīves prasmes, ko ir nepieciešams zināt līdz pusaudžu gadiem.

"Mēs kā vecāki darām pārāk daudz," saka Džūlija Litkota-Heimsa Stanfordas Universitātes dekāne un divu vidusskolnieku mamma. "Mums ir vislabākie nodomi, bet kad mēs palīdzam par daudz, mēs atņemam bērnam iespēju iemācīties darīt šīs ļoti svarīgās lietas pašiem, kuras tiem ir nepieciešams apgūt, lai spētu nākotnē strādāt, iegūt dzīvesvietu, lai tie spētu atrast ceļu nepazīstamā pilsētā, lai kontaktētos nepatīkamiem cilvēkiem."

"Līdz tam laikam, kad tavs bērns ir vidusskolā, viņiem vajadzētu spēt par sevi parūpēties pašiem, kad tas ir nepieciešams," stāsta Litkota-Heimsa. "Es nesaku, ka tev ir jāpārtrauc vakariņu gatavošana bērnam, bet tev ir jābūt pārliecībai, ka viņš spēj sev pagatavot brokastis vai pusdienas."

Kad lielākajā daļā dienu tu sagatavo ēdienu, viņiem ir jāiemācās arī pašiem to darīt. "Kad kaut kas notiek, piemēram, saslimst vecmamma, un vienam no vecākiem ir jādodas viņu aprūpēt, bet otrs ir iegrimis darbā, tavam vidusskolēnam ir jāmāk pagatavot maltītes sev pašam. Jo vecāki bērni kļūst, jo pārliecinātākiem tiem jābūt par to, ko viņi spēj un tev jādzird viņus sakām: "Jā, es to varu izdarīt!".

"Līdz pusaudžu gadu vecumam, bērnam ir jāmāk pamosties pašam uz skolu, lai to nenokavētu, savest sevi kārtībā un apģērbties tīrās drēbēs," stāsta Litkota-Heimsa. "Es to uzsveru, jo daudzreiz mēs izlaižam bērnus, mēs esam viņu modinātājs un kas būs tālāk? Viņi nokavē brokastis, skolu un tad mums viņi ir jāved ar mašīnu. Viss, ko tie iemācās no šādām situācijām ir "mani vienmēr pamodinās un aizvedīs", kas nav patiesība, jo visu mūžu tas nevar tā turpināties."

Džulija Litkota-Heimsa nesen darbā no kolēģa dzirdējusi, ka kāds no vecākiem bērna dienesta viesnīcas istabiņā ir uzstādījis tīmekļa kameru, lai pamodinātu savu bērnu uz lekcijām. "Tā ir audzināšanas izgāšanās," viņa stāsta. "Mēs esam bijuši blakus, kad mūsu bērns cīnījās par atzīmēm vidusskolā, tālāk pavadījuši uz augstskolu un joprojām izturamies pret tiem kā pret mazuļiem. Mēs uzskatām, ka likmes ir augstas un tāpēc mums ir jāpalīdz, bet pēc augstskolas dzīve turpinās un likmes tikai paaugstinās un mūsu bērniem ir jāmācās ar tām tikt galā bez mums."

Kad māci savam pusaudzim tādu ikdienas darbu kā veļas mazgāšana, ir jābūt uzmanīgam, lai neliktu justies tam stulbi par to, ka nezina, kā to darīt un kas jāspiež uz veļasmašīnas. "Ja viņi to nav iemācījušies, tad mēs vecāki vienkārši neesam to mācījuši," saka Džūlija. "Tāpēc vecākiem vajag informēt savus bērnus par to, ka tie ir par daudz palīdzējuši. Ierādi, kas ir jādara, pavēro, vai viņi visu dara pareizi un tad ļauj bērniem turpmāk pašiem tikt galā."

"Ja reiz tie ir iemācījušiem vadīt automašīnu, tiem jāmāk arī uzpildīt degvielu. Es zinu vecākus, kas nepārtraukti dod saviem bērniem braukt ar auto, bet nekad neliek viņiem ieliet degvielu. Reiz viena 20 gadus veca jauniete šādi braukusi, un viņai beigusies degviela. Nedaudz satraukusies tomēr nolēmusi, ka ir gudra un tiks ar visu galā. Īsāk sakot, benzīna vietā tika ieliets dīzelis. Dārga un sāpīga mācība," uzsver Džūlija Litkota-Heimsa.

"Darba devēji mūsdienās saka, ka nesaprot, kas notiek ar divdesmitgadniekiem, tie vienkārši vēlas, lai tiem pasaka visu soli pa solim, kas jādara un tad vēlas, lai tiem aplaudē par padarīto," atzīmē Litkota-Heimsa. "Ja vienīgās bērna raizes ir augstskola un tiem nav jādomā par mājas uzkopšanu, piemēram, tad uzsākot darba gaitas, viņiem prāts nestrādā tā, lai pats izdomātu, kas jādara."

"Bērniem ir jāapgūst mācība, kā dot ieguldījumu, lai pilnveidotos. Tie var sniegt palīdzību radiniekiem, māsai, brālim, ja tie saskaras ar kādu problēmu vai ir nomākti. Tas iemāca dot un palīdzēt citiem, nevis tikai domāt par sevi," uzsver augstskolas dekāne.

Vai kāds ir dzirdējis stāstus par to, kā vecāki zvana augstskolas profesoram, lai pasūdzētos par savas atvases atzīmēm? Katrā ziņā, tādi gadījumi ir. Un tam ir jāapstājas jau vidusskolā. "Ja tu esi no tiem vecākiem, kas sūta e-pastus sava vidusskolnieka skolotājiem, tu iemāci savam bērnam, ka viņš nav kompetents to izdarīt pats," stāsta Litkota-Heimsa.

Tā vietā iemāci savam bērnam, kā kontaktēties ar autoritārām personām un kā sevi aizstāvēt. Iedrošini savu bērnu stāties pretī "baisajam" skolotājam, kas ir ielicis zemu novērtējumu. Sagatavo bērnu arī uzklausīt otru pusi un saprast, ka saruna ne vienmēr var vērsties tā, kā tie iedomājas. "Bieži vien tie nesaņems tādu iznākumu, kā tie vēlas, bet vismaz bērns būs mēģinājis. Un atnākot mājās, viņi iemācās samierināties, tāpēc, ka dzīvē viss nenotiek pēc mūsu prāta," saka Džūlija.

"Mēs vienmēr saliekam bērnu mugursomu viņu vietā," pēc pieredzes zina teikt Litkota-Heimsa. "Viņiem jāatceras pašiem ielikt somā svarīgos mājasdarbus un pārējās mācību lietas. Tas iemāca atbildības sajūtu pret darbu."

Šī noteikti ir prasme, kura jāiemācās krietni pirms vidusskolas. Atgādini bērnam skatīties apkalpojošās personas acīs, būt pieklājīgam, un teikt "paldies".

Dzūlija Litkota-Heimsa saka: "Kādu dienu viņi aizies uz kādu kafejnīcu ar draugiem, ar puisi vai meiteni un viņiem ir nepieciešamas šīs elementārās pieklājības prasmes pasūtīt ēdienu. Un ne tikai vienkārši pasūtīt, bet darīt to respektabli, lai neizskatītos pēc izlutināta pusaudža, kam iedota vecāku kredītkarte."

"Savā dzīvē viņi saskarsies ar daudz svešiniekiem, mēs to saprotam, bet mums ir šis noteikumus mūsu bērniem nerunāt ar nepazīstamiem cilvēkiem, kas patiesībā nav pareizs noteikums, ko uzstādām. Pareizāk būtu iemācīt bērnu atpazīt svešiniekus, no kuriem izvairīties no tādiem, kas nevēl mums ļaunu. Tā ir prasme," uzsver Džūlija.

Un tad palaid savu bērnu pasaulē, kurā tas var sarunāties ar drošiem svešiniekiem. Džūlija Litkota-Heimsa saviem bērniem iemācīja šo prasmi, sūtot tos uz netālu esošo veikaliņu, lai iepirktu dažus sīkumus un liekot tiem taujāt pēc palīdzības pārdevējam. Viņa tiem izsniedza naudu un palaida tos. "Viņi atgriezās mājās priecīgi par padarīto," viņa saka.

Vai tavs bērns maz ir ievērojis, ka lielveikalu ailēs ir izkārtas zīmes ar tajās atrodamajiem produktiem? Tiem vajadzētu zināt, kā orientēties veikalā pašu spēkiem, stāsta Litkota-Heimsa. "Iesūti savu bērnu veikalā ar groziņu, lai tie dabūtu kādas sešas lietas. Ja tu savam 13 gadus vecajam bērnam nekad neliec iepirkties vienam un, iepērkoties kopā, nenovērs pat acis no sava bērna, tu satrauksies, bet bērni šādā vecumā netiek nolaupīti no lielveikaliem."

"Tikko kā tava atvase ir pietiekami veca un gatava izplānot izbraucienu, ļauj viņam to darīt. Es esmu no tiem vecākiem, kurš jūtas komfortabli, ja mana 12 gadus vecā meita dodas ar draudzenēm uz kino un pati to ir noorganizējusi. Kāds no vecākiem parasti aizved savu bērnu, kāds atbrauc pakaļ, bet pietiek ar to, ka meita saņem no manis biļetes un naudu uzkodām," stāsta Džūlija.

Kamēr uzklausi sava bērna plānu par noorganizēto izklaidi, neļauj savām bailēm sabaidīt savu atvasi no pasaules. "Nokļūt pasaulē, aizejot uz filmu vai lielveikalu, vai pastaigājoties ar draugiem pa pilsētu, un pēc tam došanās kaut kur ieturēt maltīti, lai kas tas būtu, bērni to vēlas un tas ir nepieciešams. To var salīdzināt ar spārnu izplešanu un gatavošanos lidot."

"Kad es ceļoju visapkārt, cilvēki šausminās un saka, ka nekad neļautu savam 17 gadus vecajam bērnam braukt vienam ar metro vai citu sabiedrisko transportu. Tas, ko es jautāju, ir: "Kāds ir plāns ilgtermiņā? Vai tu to ļautu darīt savai 25 gadus vecajai meitai? Un vai tas vispār ir atkarīgs no tevis, kad viņai būs 25?" Protams, ka 17 gadus vecs bērns ir pietiekami vecs, lai pārvietotos viens.

"Cilvēki 18 gadu vecumā pievienojas armijai," uzsver Litkota-Heimsa. "Šis ir lielisks piemērs, ar ko salīdzināt, jo neviens neuzskata, ka 18 gados tu būtu par jaunu, lai iestātos armijā un vajadzības gadījumā cīnītos par valsti. Tāpat arī pusaudzim, kurš iestājies augstskolā, nevajag mammu un tēti sev visapkārt. Tas ir tikai atgādinājums tam, cik tas ir absurdi."