Ko vecāki audzina bērnos: kaunu, vainas sajūtu vai sirdsapziņu  (1)

Un tā vietā, lai bērnā attīstītu apzinīgu attieksmi pret dzīvi, vecāki viņam "dāvina" nomācošu vainas un kauna sajūtu, kas noved pie attiecīgām sekām. Psiholoģe Ludmila Petranovskaja portālam "Ihappymama" stāsta par sirdsapziņas veidošanos un iespējamām briesmām konkrētos bērna vecumposmos.

Pirmās kauna sajūtas bērna dzīvē saistītas ar fizioloģiskiem procesiem: fuij, cik liels kauns ir apčurāties blakus podiņam. Šis ''fuij'' ir saistīts ar sajūtām, kas, piemēram, dzīvniekam palīdz neapēst kaut ko indīgu, bet cilvēkiem – nebūt pretīgam citu acīs. Bērna kauns – tā ir reakcija uz vecāku pausto pretīgumu.

Bīstamība: ja bērns ir jūtīgs pret kaunu, tad ikkatrs "kaunējies" no jebkura pieaugušā bērnam rada sāpes. Toksiskais kauns aizpilda visu bērna būtību, un viņam parādās bailes atkal nonākt neveiklā situācijā. Pacenties bērnu nekad nekaunināt citu cilvēku priekšā – nekādā vecumā!

Šajā vecumā bērns ir egocentrisks: ja kaut kas atgadījies, tad tas viss nu ir tikai un vienīgi viņa dēļ. Bet pieaugušie, apzinoties, ka bērnu viegli "pavilkt" uz vainas sajūtām, sāk to izmantot.

Bīstamība: absolūta vara vecākus savā ziņā sabojā. Viņi var pārstāt sarunāties ar bērnu, piedraudēt, kārtējo reizi pateikt, ka tev no viņa galva griežas vai sākusi sāpēt, ka viņš ir sabojājis dienu, zupu, dzīvi… Un bērns ir gatavs uz visu, lai tikai uzlabotu attiecības ar tevi. Baidoties no noraidījuma un vainas sajūtām, bērnam neirozes garantētas, uzsver psiholoģe.

Šajā periodā bieži vien vecāki redz, kāds būtībā ir viņu bērns, un izjūt sarūgtinājumu, vilšanos: viņi bija iedomājušies pilnīgi citu cilvēku. Tikai ap 7-8 gadu vecumu bērns sapratīs, ka daudz kas notiek ne jau tāpēc, ka viņš par maz būtu centies. Bet pagaidām viņš to neapzinās, un bērna neatbilstība ideālajam attēlam viņā "nosēžas" kā vainas sajūta.

Bīstamība: bērns jūt, ka viņš nav tāds, kādu vecāki vēlējušies. Dažreiz viņam gribas nokrist uz ceļiem un lūgt piedošanu, tikai nezina kam un par ko. Tur, kur parādās iracionāla vaina, vairs jau nav vietas atbildībai.

Vēl viena bīstamība: bērns, kuru apber ar apvainojumiem, var vispār sākt noliegt kritiku. Pati doma, ka tūliņ viņam norādīs uz kļūdu, bērnam ir neizturama, un viņš kļūst kurls pret šādiem aizrādījumiem. Tā izaug paaudze no sērijas "darbā vieni vienīgi idioti", "uz sevi paskaties" un "jā, viņš pats mani pirmais aizskāra".

Jaunākais skolas vecums ir pastāvīgs novērtēšanas periods. Ja vecāki solidarizējas ar skolu, sāk izdarīt spiedienu, sodīt, kontrolēt – bērns nostājas izvēles priekšā: mūžīgi staigāt kā vaininieks vai iemācīties izvairīties no šīm sajūtām.

Bīstamība: ja dzīve ir sacensības, kurās ikreiz tev nākas piedzīvot vainas sajūtas situācijas, apdraudējumu, atgūties no saņemtā soda, glābties no pieaugušo neapmierinātības – tev vienkārši nepaliks resursu, lai sevī audzinātu atbildību. Tādā veidā bērniem izstrādājas iekšējais kontroles loks.

Kas tas ir? Ārējā kontrole bija pārāk sarežģīta – Pēteris mani patraucēja mācībstundas laikā. Iekšējā kontrole – es neesmu tik labi sagatavojies, par maz trenējos, novirzīju uzmanību…

Nerausti bērni par katru nieku, viņam pašam ir jāiemācās ieklausīties savā sirdsbalsī, nevis vecāku rāšanās. Šajā vecumā tev vairs nav jāregulē bērna uzvedība: viņš jau ir pats par sevi. Tūliņ, tūliņ viņa dvēselē notiks revolūcija, dzims patstāvīga morāles personība. Pusaudži visu laiku savā starpā apspriež morāles tipa jautājumus. Bet, ja vecāki centīsies sākt šādu sarunu – dabūs rūgtu mācību.

Bīstamība: ja tavs 10-12 gadus vecais bērns pilnībā ir sevi izsmēlis, sekojot taviem morāles uzstādījumiem, viņš sev gribēs iegūt citu morāles kodeksu. Viņš meklēs to kādā vienaudžu grupā, sociālajos tīklos, iespējams, pat kriminālajās aprindās. Svarīgi, lai viņš nevēlētos pilnībā atiet no tev pieņemtajām morāles normām.

Teiksim tā, šie jau nepavisam vairs nav bērni. Mēs, vecāki, jau esam izdarījuši, ko spējuši – bet šajā vecumposmā var parādīties nepatīkamas atskaņas no iepriekšējās audzināšanas.

Bīstamība pirmā: nepatīkamā, dubultā morāle. Vispār jau pareizi būtu tā, bet, ja neviens neskatās, darīsim citādāk. Vai arī – to vienmēr vajag, bet dažreiz – nevajag. Jaunā cilvēka dvēsele ir ļoti jutīga pret morālo relatīvismu.

Bīstamība otrā: radikālās morāles meklējumi. Ja vecāku savulaik skaidrotās normas sevi nav attaisnojušas, pastāv risks vērsties pie citām normām, kriminālām, radikālām, cietsirdīgām.