Pieci iemesli, kāpēc vecākiem nevajag iesaistīties mājasdarbu pildīšanā kopā ar bērnu  (2)

Savukārt psiholoģei Larisai Surkovai prātā ir pieci argumenti, kāpēc to nevajadzētu darīt, un tos atspoguļo portāls "Detimail".

Vecāki jau sen kā pabeiguši skolu. Tagad mācās bērni. Skola – tā ir viņu atbildība. Pat tad, ja tiek runāts par pirmklasniekiem.

Starp citu, lai kurā klasē nemācītos skolēns, mācību gada sākums ir īstais laiks, lai pārstātu viņu uztvert kā mazulīti un deleģētu visas tiesības pašam salikt mugursomu un paveikt mājasdarbus.

Protams, sākumā iespējamas arī sliktākas atzīmes un piezīmes. Bet agri vai vēlu skolēns sapratīs, ka mācās viņš pats, nevis mamma vai vecmāmiņa.

Cik gan daudz ģimenes drāmu notiek mācību dēļ. Bet pieaugušie bērni teju līdz vecumdienām atceras, kā mamma vai tētis ar viņiem līdz vēlai naktij sēdējuši pie matemātikas un – piespieduši, piespieduši, piespieduši…

Bet skola – tas ir tikai viens dzīves etaps. Un tai nav jānostājas starp vecākiem un bērniem. Ja 12 gadus stāvēsi līdzās bērnam, viņam neradīsies interese pašam iegūt zināšanas. Tādā veidā var tikai nokaut bērna vēlmi mācīties un sagraut ar viņu attiecības, uzsver psiholoģe.

Totāla kontrole par mājasdarbu izpildi palīdzēs izaugt nepatstāvīgai personībai, kura visu dara tikai pēc pavēlēm, ar kuru var viegli manipulēt. Tāds bērns būs labs izpildītājs, bet neiemācīsies pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, ieskaitot par neuzpildītiem mājasdarbiem.

Šis ir ļoti svarīgs audzināšanas brīdis, kad bērns kaut ko nav sagatavojis, dabūjis nesekmīgu atzīmi un izdarījis attiecīgus secinājumus. Turklāt nepildīt mājasdarbus viņa vietā nenozīmē pilnīgi nelikties ne zinis. Var pārbaudīt izdarīto, var un vajag bērnam palīdzēt tikt skaidrībā kādā sarežģītā jautājumā. Tālāk – lai jau galā tiek pats.

Pretējā gadījumā bērns nekad tā arī neiemācīsies risināt uzdevumus un rakstīt sacerējumus. Bet nesekmīga atzīme – ir tikai atzīme, bieži vien subjektīva. Jo jāatceras, ka ne jau atzīmes ir svarīgākais, bet zināšanas. Var ar bērnu aiziet uz muzeju, izstādēm, iegādāties jaunas galda spēles, kuru spēlēšanas laikā, iespējams, parādīsies kaut kādu zināšanu iztrūkums, un tas audzinās vēlmi uzzināt kaut ko jaunu.

Mūsdienu bērniem bieži veidojas sarežģītas attiecības ar laiku. Viņi to nejūt, jo stundu sarakstu un visu pārējo taču ir izveidojuši skolotāji un vecāki. Pieaugušie taču seko, lai viss tiktu izpildīts. Un tā rezultātā bērns sēž pie mājasdarbiem līdz vēlai naktij ne jau tāpēc, ka uzdots būtu tik daudz, bet tādēļ, ka neprot pareizi sadalīt laiku.

Vecāku palīdzība šajā gadījumā ir kā lāča pakalpojums. Vai viņi arī augstskolā būs gatavi sava bērna vietā rakstīt referātus, kursa darbus? Tur taču tik daudz uzdod!

Lai bērns iemācītos pareizi pildīt mājasdarbus, ir nepieciešami ne jau uzstājīgi vecāki, bet gan galds, krēsls un pulkstenis. Katra mācību priekšmeta mājasdarba izpildei atvēlēta pusstunda. Nepaguvi – vienalga pārej pie nākamā priekšmeta. Tā skolēns iemācīsies pareizi izmantot laiku.

Ja šāda problēma rodas visai klasei, ka pie mājasdarbiem jāsēž līdz nakts stundai, tātad, ir jāvēršas pie klases audzinātāja, un, iespējams, pat pie skolas direktora, lai pārskatītu slodzi.

Kad bērns patstāvīgi pilda mājasdarbus, vecākiem parādās daudz brīva laika. Droši vien viņi atradīs, ar ko nodarboties pāris stundas, kuras agrāk pavadīja pie bērna burtnīcām.

Ar laiku, pareizi organizējot mājasdarbu pildīšanu, atbrīvosies vakars arī pašam bērnam. Un parādīsies iespēja pastaigām. Bet, lūk, sarunas par tēmu: "Tu mājasdarbus izpildīji?" paliks pagātnē.