Piemēri, kādos gadījumos bērna riebīgā uzvedība ir attaisnojama

Lūk, portāls "Letidor" piedāvā iepazīties ar 10 situācijām, kurās bērni citiem šķiet kaprīzi, bet patiesībā tā nemaz nav! Ja pieaugušie iemācīsies atpazīt šīs situācijas, attieksme pret bērna uzvedību mainīsies. No dusmām uz līdzjūtību un centieniem to pieņemt.

Zinātnieku pētījumi apliecina, ka smadzeņu daļas, kas atbild par paškontroli, nav vēl līdz galam attīstījušās līdz pat pusaudža vecumam. Tādēļ, kad mēs runājam ar septiņus gadus vecu bērnu: "Pārstāj ar šo mētāties", bet viņš nespēj apstāties – tas ir normāli. Paškontrole – tas ir "ilgs, darbietilpīgs process".

Bet diemžēl daudzi vecāki to nesaprot. Neseni pētījumi parādījuši, ka 56 procenti vecāku uzskata, ka viņu bērniem līdz trīs gadu vecumam ir jāspēj pārvarēt sava vēlme izdarīt kaut ko aizliegtu. Lai gan patiesībā bērni to nespēj līdz pat trīs ar pusi un četru gadu vecumam.

Ir jāatceras, ka bērni ne vienmēr spēj kontrolēt savus impulsus (jo viņu smadzenes vēl līdz galam nav attīstījušās), un attiecies pret visu iespējami mierīgāk.

Mēs savus bērnus ņemam līdzi uz lielveikaliem, parkiem, teātra izrādēm, kurās spēlē vecākās māsas, maisot visu darāmo vienā putrā. Bet pēc tam mazuļi kļūst vai nu letarģiski vai hiperaktīvi un negrib iet gulēt. Vājprātīgais saraksts ar darāmām lietām, stress un pastāvīgs nogurums – tipiskākās mūsdienu ģimeņu problēmas.

Pētījumi rāda, ka 28 procenti vecāku "pastāvīgi kaut kur steidzas", bet 45 procentiem vispār nav brīvā laika. Kims Džons Peins, grāmatu autors par bērnu audzināšanu, ir pārliecināts, ka mūsdienu bērni izjūt "kumulatīvo reakciju pret stresu". Tā parādās no pārmēru daudz izklaidēm, rotaļlietām un plašās izvēles.

Viņš apgalvo, ka bērniem mieram ir nepieciešams ne mazāk laika kā aktivitātēm. Un, ja vien izdotos kaut nedaudz izlīdzināt laiku starp klusumu un spēlēm, bērna uzvedība ievērojami uzlabotos.

Atceries, kad tu pats esi dusmojies tikai tāpēc, ka esi bijis izsalcis vai neizgulējies. Tad, lūk: bērni vairāk reižu vairāk ir pakļauti šādu faktoru ietekmei, kā, piemēram, neizgulēšanās, izsalkums, slāpes, nogurums. Daudzi vecāki bērna uzvedībā pamana krasas pārmaiņas stundu pirms ēšanas, vai arī, ja bērns ir pamodies nakts vidū vai pēkšņi saslimis. Bērni taču ne vienmēr spēj pieaugušajiem likt saprast, ka viņi vēlas ēst, dzert vai gulēt.

Pieaugušie prot noslēpt vai apslāpēt savas emocijas. Bērni to neprot. Džanetai Lansberi, agrīna vecuma bērnu audzināšanas ekspertei, ir labs izteiciens gadījumiem, kad mazuļi izjūt spēcīgas emocijas – kliedz, sarīko histērijas vai raud.

Viņa vecākiem iesaka "atļaut bērniem emocionālos izlēcienus" un nesodīt viņus, kad mazuļi spilgti parāda savas emocijas.

"Sēdi mierīgi!", Pārtrauc skraidīt apkārt galdam!", "Atstāj to kasti mierā!", "Nelēkā pa dīvānu!". Bērniem ir nepieciešams pastāvīgi kustēties. Viņiem nepieciešams daudz laika pavadīt svaigā gaisā, braukāt ar velosipēdu un skūteri, spēlēt "kariņus", līst, lēkt un sarīkot sacensības. Tā vietā, lai nosauktu bērnu par nepaklausīgu, kad viņam vienkārši ir daudz enerģijas, labāk noorganizē lieku gājienu uz rotaļu laukumu vai vienkārši pastaigu.

Jā, tas ļoti kaitina, kad bērns rauj tomātus, bet tie vēl nav nogatavojušies, nogriež sev matus vai taisa "mājiņu" no astoņiem tīriem palagiem. Bet viņi dara to, ko principā arī vajadzētu darīt – būvē savus plānus, pieņem lēmumus un pa kluso kļūst patstāvīgi un neatkarīgi cilvēki.

Visiem mums ir brīži, kad viss iet ne tā, kā gribētos. Varbūt mēs esam pārāk sakoncentrējušies un neprotam ātri pārslēgties no viena uz otru. Varbūt, ka mēs esam ļoti jutīgi un ātri no citiem cilvēkiem pārņemam sliktu garastāvokli.

Ar bērniem ir tieši tas pats: viņi var būt paklausīgi skolā, bet mājās ātri var iziet no rāmjiem pie mazākās kļūdiņas un sākt kliegt. Viņi var būt piesardzīgi un uzmanīgi, bet nepakļaujas jaunām nodarbēm (piemēram, bērns atsakās iet uz sporta treniņiem).

Apzinoties, ka bērna nepaklausība ir viņa stabilitātes otrā puse, pret viņa uzvedību var attiekties ar izpratni.

Bērns tavu seju šmulē ar jogurtu, vēlas sarīkot ātrumsacīkstes, kad tu centies viņam iztīrīt zobus, vai apzināti uzvelk tēta zābakus savējo vietā, kad jūs steidzaties? Tādā veidā bērni pievērš uzmanību un vēlas, lai ar viņiem paspēlētos.

Bērniem patīk būt muļķīgiem un bezrūpīgiem. Viņi gūst gandarījumu no kopīgiem smiekliem, pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem.

Spēle bieži paņem visu brīvo laiku un ieķīlē vecāku dienā paveicamo darbu sarakstu. Kad vecāki spēlēm ar bērnu velta pietiekami daudz laika, viņiem nenākas prasīt paspēlēties ar tevi visnegaidītākajos brīžos.

Daudzi pētījumi parādījuši, ka prieks, skumjas, bailes un dusmas dažās sekundēs spēj pāriet no viena cilvēka uz otru. Un mēs bieži pat to nepamanām. Bērni ātri pārņem vecāku noskaņojumu. Ja mēs esam dusmīgi, skumīgi vai atrodamies uz nervu sabrukuma robežas, bērni ātri to saprot. Kad mēs esam mierīgi un līdzsvaroti, arī bērni tādi kļūst.

Vienu vakaru tu bērnam lasi piecas pasakas, bet citā saki, ka tev ir laiks palasīt tikai vienu, un viņš sāk tev lūgties palasīt vēl. Vienu vakaru tu bērnam vaicā: "Ko tu vēlētos vakariņās?", bet citu tu saki: "Tu ēdīsi to, kas pagatavots", un bērns sāk protestēt.

Kad vecāki paši rada pretrunas, bērni sāk satraukties, raudāt un kliegt. Tieši tāpat kā pieaugušajiem, bērniem ir jāzina, ko var sagaidīt. Precīzi noteiktas robežas un izstrādātas manieres būtiski uzlabo bērna uzvedību.

Lai gan mēs saprotam bērna nodomus, tomēr ir vērts viņiem veltīt vairāk laika. Pakāpeniska ierobežojumu ieviešana par konkrētiem jautājumiem palīdzēs pirmsskolas vecuma bērniem labāk saprast, ko drīkst, ko nē. Ir jāpārstāj domāt par bērniem kā par maziem kaitniekiem un jāsaprot, ka tā viņi reaģē uz dažādiem apstākļiem. Vienā vārdā sakot, tā viņi pieaug.