Viedtālrunis kā bērna draugs: ieteikumi vecākiem par pusaudžu aizraušanos ar ekrānierīcēm

Par to, kas interesē bērnus un jauniešus un par ko būtu jāpiedomā pusaudžu vecākiem, stāsta "Centrs Dardedze" klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma.

Kā liecina pētījumi, vecāki caurmērā sāk dot saviem bērniem viedierīces visai agri – pat pirms bērns iemācījies staigāt vai runāt. Pēc psiholoģes Dziļumas teiktā, steigties iepazīstināt bērnu ar tehnoloģijām nevajadzētu, jo bērna attīstībai pats svarīgākais ir reālais kontakts – kopā pavadītais laiks ar vecākiem un praktiska darbošanās. Ja vecāki ir izlēmuši sākt dot bērnam viedierīces, tas nenozīmē, ka tagad pieaugušie var nodoties savām darīšanām un atstāt bērnu ar ierīci vienu.

Nepieciešams stāstīt bērnam, kas ekrānā notiek, kā arī jau no mazotnes pamazām skaidrot tehnoloģiju riskus, sargāt no bērnam nepiemērota satura, saziņas ar nepazīstamiem cilvēkiem u.c. Vēlams kopīgi izveidot arī ģimenes noteikumus par to, cik, kur un kā tehnoloģijas mūsu mājā lietosim – un būtu labi, ja kādi no tiem attiektos arī uz vecākiem.

Ieteicams jau kopš mazotnes radināt bērnu dalīties ar vecākiem par to, ko viņš viedierīcēs dara, ko meklē, kas viņu aizrauj. "Es zinu bērnus, kas viedtālruņus izmanto, lai uzlabotu savas valodas prasmes, tāpat var atrast daudz ēdienu receptes, un pēc tam pārvērst šo aktivitāti kopīgā izklaidē, piemēram, pagatavojot vakariņas visai ģimenei kopā ar mammu, kā arī var internetā atrast akordus, lai pašmācības ceļā apgūtu ģitārspēli vai citus mūzikas instrumentus", stāsta Daina.

Arī vēlāk bērnu vecākiem nevajadzētu uztvert tehnoloģijas kā jauniešu pasauli, par kuru pieaugušajiem nav nedz tādu zināšanu, nedz intereses. Vecākiem dažkārt šķiet – bērns ir mājās, savā istabā, tātad drošībā. Taču mums jāapzinās, ka viedierīcēs, līdzās iespējām, pastāv arī dažādi draudi, un bērns ar tiem sastopas viens. Kaut gan ir radies iespaids, ka pusaudži tehnoloģiju jomā ir ļoti gudri, diemžēl viņiem vēl trūkst pieredzes, lai spētu izvērtēt citu cilvēku nodomus un apzināties visus riskus. Līdz ar to patiesa vecāku interese par bērna izmantotajām tehnoloģijām ir arī drošības jautājums.

Bērnam sasniedzot pusaudža vecumu, vecākiem vairs nav iespēju uzņemties pilnīgu kontroli pār saturu, ko jaunietis patērē, un darbībām, kas tiek veiktas viedtālrunī, tāpēc tik būtiskas ir sarunas, savstarpēja uzticēšanās un atklātība. Tehnoloģijas var kļūt par vienu no tēmām, kas stiprina vecāku un bērnu attiecības – gan apspriežot atvases radošās aktivitātes dažādās aplikācijās, gan arī atbilstoši bērna vecumam regulāri apspriežot drošības tēmas, piemēram, kāda informācija ir un kāda nav publiskojama un vai var uzticēties visam, ko redzam virtuālajā vidē. Noteiktās situācijās bērnam jāprot arī pateikt "nē" – gan vienaudžiem, gan pieaugušajiem.

Skaidrojot riskus, mēs pamazām stiprinām pusaudžos spējas izdarīt atbildīgas izvēles arī tad, kad vecāku nav līdzās. Savukārt, ja vecāki redz, ka viedierīces jaunietim kļuvušas svarīgākas par visām citām nodarbēm, tas ir signāls, ka ir jāpalīdz jaunietim atgūt dzīves līdzsvaru – gan ar savu pozitīvo piemēru, gan veicinot jaunus hobijus vai draudzības reālajā vidē, gan arī nepieciešamības gadījumā vēršoties pēc padoma pie speciālista.