Montesori metodika: seši skandalozākie mīti par šo pedagoģiju  (5)

Sešus visskandalozākos mītus "Parents" skaidro un atspēko Montesori pedagoģe Larisa Klimanova.

Skeptiski noskaņotās personības bieži Montesori metodikas fanus iedzen strupceļā, paziņojot, ka it kā šīs pedagoģijas radītāja pati savu dēlu atdevusi bērnu namā. Ja tā ir patiesība, rodas jautājums: ko gan labu mazajiem varētu izdomāt šāda bezjūtīga un ciniska māte, kura mīlēja visus citus bērnus, izņemot savu?! Viss tas ir vien aizvainojošas baumas. Aizvainojošas tāpēc, ka šīs baumas izplatās internetā tikai tādēļ, ka galvenie informācijas avoti atrodas itāļu interneta saitos, bet "Google translate" nav labākais palīgs šādā komunikācijā, norāda Klimanova.

Patiesībā Marija Montesori ļoti mīlēja savu vienīgo dēlu Mario un nevēlējās ar viņu šķirties. Bērna tēvs atteicās ar viņu stāties laulībā un nolika viņu izvēles priekšā: vai nu viņš dos zēnam savu vārdu un paņems viņu pie sevis, vai dēlu atdos bērnu namā. Marija izvēlējās pirmo variantu. Līdz 15 gadu vecumam zēnu audzināja viņas bijušā civilvīra radinieki, turklāt Mario tēvs savu atvasi ne reizi neapciemoja. Marija ar dēlu tikās brīvdienās, bet viņš nenojauta, ka viņa ir zēna māte un sauca viņu par "tanti Mari". Par laimi šis stāsts beidzās labi: kad Mario palika 15 gadu, viņš sāka dzīvot ar māti, bet vēlāk turpināja viņas iesākto un iekustināja Montesori kustību. Māte un dēls daudz ceļoja pa pasauli, kopā strādāja un dzīvoja viens otram – vai tad par to nesapņo visi vecāki? Tā ka savu zinātnisko eksperimentu "augļus" viņa ilustrējusi, balstoties pašas pieredzē.

Montesori metodika balstās uz brīvu izvēli. Katru reizi bērns pats lemj, ar ko viņš šodien nodarbosies. Galvenais apmācības pamatprincips – pamēģināt visu praksē, uzsver Klimanova.

Mīts: Montesori savu metodiku izdomāja bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, tādēļ veseliem bērniem šie principi neder.

Ar bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem prāta attīstīšanai Montesori nodarbojās līdz 1901. gadam, bet visu pārējo laiku, līdz pat savai nāvei 1952. gadā, viņa strādāja ar veseliem mazuļiem. Taču te runa nav par hronoloģiju. Vienreiz grupa garīgi atpalikušu bērnu, atrodoties Marijas Montesori pedagoģijas paspārnē, nokārtoja kādas Romas ģimnāzijas eksāmenu, esot klāt toreizējam Itālijas izglītības ministram. Kad viņi eksāmenā uzrādīja spīdošus rezultātus, ministrs bija sajūsmā un pārsteigts vaicāja: "Ko jūs dariet tādu, ka idioti izrādījās gudrāki par parastiem bērniem?" Uz to Montesori tūliņ pat iebilda: "Tad jums ir jāpadomā par to, ko jūs tādu dariet ar normāliem bērniem, ka viņi nesniedzas līdz idiotu līmenim."

Patiesībā arī 21. gadsimtā, daudzus gadus pēc šī notikuma, mums būtu vērts par to aizdomāties, mudina Klimanova. Piemēram, vai zināji, ka klašu apmācības sistēma, kura tiek pielietota parastās skolās, izdomāta pirms 400 gadiem un bija paredzēta mūkiem, proti, pieaugušiem cilvēkiem? Bet ja pieaudzis cilvēks spēj nekustīgi nosēdēt solā vairākas stundas pēc kārtas, tad bērnam tas ir īsts pārbaudījums. Lai apslāpētu dabisku vajadzību nemitīgi kustēties, bērniem aiziet ļoti daudz enerģijas, tādēļ informācijas apguve padodas daudz sliktāk. Bet tas ir skumji, jo jaunu zināšanu apstrādāšanas ātrums bērniem ir 60 reižu augstāks nekā pieaugušajiem. Sanāk, ka bērnus sasēdinot solos, mēs savām rokām graujam visu viņu potenciālu. Un šis ir tikai viens piemērs no daudziem, kas parāda, ka oficiālā izglītības sistēma nerada tādu vidi, kas nepieciešama, lai apgūtu zināšanas mierīgā atmosfērā ar degošām acīm. Montesori skolās par to zina, tādēļ bērniem, starp citu, ir iespēja brīvi pārvietoties pa klasi.