Sešas tipiskas vecāku kļūdas, kas pilnīgi droši sabojās attiecības ar bērna skolotāju

Par to, kādēļ var neizveidoties labas attiecības ar pedagogu, "Letidor" skaidro neiropsiholoģe Irina Hvingija, kura norāda – pirmās un galvenās autoritātes bērna dzīvē ir tie cilvēki, kuri viņu audzina. Šādam lomu sadalījumam pierod ne tikai pats bērns, bet arī mamma un tētis. Kad bērns sāk iet skolā, parādās trešā persona – pedagogs.

Palūkosim, kādas kļūdas pieļauj vecāki, komunicējot ar bērna klases audzinātāju, kas, iespējams, ļaus šīs attiecības krietni uzlabot, gadījumā, ja esi paguvis tās jau sabojāt.

Daudzi vecāki ne vienmēr ir gatavi pieņemt faktu, ka tagad kāds no malas varēs viest korekcijas bērna uzvedībā, vērtēt viņa rīcību, sniegt rekomendācijas un vēl jo vairāk – izvirzīt noteiktas prasības.

Šeit arī slēpjas iemesls lielākās daļas vecāku konfliktu ar skolotāju: viņiem ir psiholoģiski grūti pieņemt to, ka tagad ne tikai viņi ir "galvenie".

Pat ja tu par to nerunā skaļi, sarunā ar pedagogu tava intonācija tomēr nodod.

Padoms šajā situācijā ir viens: uzticies skolotājam, ļauj viņam ienākt attiecību aplī "vecāks-bērns-pedagogs" un pieņem šo faktu, ka tagad lielu daļu laika tavs bērns pavadīs ar cilvēku, kuram jākļūst par tavas atvases autoritāti.

Prasme ieklausīties citu domās, analizēt tās – tā ir atslēga, kura palīdzēs šīs attiecības veicināt pareizi, un dialogus "vest" konstruktīvi.

Atdodot bērnu skolā, atceries: tu mācību un audzināšanas procesu pilnībā neuzliec uz skolotāja pleciem.

Daļa darba, kura rezultāts būs labas atzīmes un pareiza bērna uzvedība, turpina palikt vecāku kompetencē.

Pirms izteikt pretenzijas skolotājam par bērna zemajām atzīmēm, vecākiem ir vērts paanalizēt personīgo rīcību.

Vai tu esi nodrošinājis vēlamos apstākļus mājasdarbu izpildei? Vai tu nodarbojies ar bērna audzināšanu ārpus skolas? Un tikai pēc tam ir vērts vērsties pie skolotāja, bet tikai pēc padoma, nevis apvainojumiem: "Jūs slikti māciet".

Daudzās ģimenēs bērns ir ģimenes centrs, par kuru rūpējas gan vecāki, gan vecvecāki.

Taču neaizmirsti, ka skolā viņš kļūst par daļu no kolektīva. Un ja šajā sabiedrībā pastāv noteikti noteikumi, tad tos ir jāievēro.

Nevajag censties izdarīt tā, lai bērns skolotājam būtu "pats, pats"… Labā nozīmē skolā viņš ir tāds pats, kā visi – ne labāks, ne sliktāks.

Pedagogam ir jāņem vērā katra skolēna individuālās īpatnības, bet ne jau vienu bērnu izcelt citu vidū – to gan nē.

Tieši tam ir domātas vecāku sapulces. Pedagogam ir jābūt iespējai parunāt ar vecākiem bez bērnu klātbūtnes.

Dažām mammām un tētiem ir ieradums apspriest aktuālos jautājumus bērna klātbūtnē – piemēram, paņemot atvasi no skolas un cenšoties ieekonomēt laiku.

Sekas var būt visdažādākās, jo nav skaidrs, kā dzirdēto interpretēs bērns. Kā variants – nolems, ka mamma norāj skolotāju, un loģiski – skolēna acīs pedagogs zaudē autoritāti.

Vai arī tieši pretēji – nolems, ka skolotājs par viņu vecākiem žēlojas, un noslēgsies sevī.

Dažreiz tev pat nav neprasās sākt sarunu ar skolotāju, lai tavas attiecības ar viņu aizmuguriski kļūtu saspīlētas.

Ja tu apspried skolotāju ar citiem ģimenes locekļiem (kritizē viņa teikto, rīcību, pedagoģiskās metodes), pārliecinies, ka bērns to nedzird. Pirmkārt, tas slikti atsauksies uz skolēna uzvedību, bet, otrkārt, bērni mēdz būt ļoti pļāpīgi un neprognozējami, un skolotājam var pastāstīt, ko par viņu domā mamma un tētis.

Ja skolēna ģimenē izveidojusies nelabvēlīga situācija, bērnam sāk kristies panākumi skolā, mainās viņa uzvedība klasē.

Protams, nepatikšanas var gadīties ikvienā ģimenē, un pedagogam ir jāņem vērā visi faktori, kas ietekmē bērna stāvokli. Tomēr vecākiem der atcerēties, ka nedrīkst skolotājam pastāvīgi pieprasīt šo īpašo stāvokli jeb "ielīšanu ģimenes apstākļos".

Konkrētajā situācijā, jā, bet ne visā mācību procesā kopumā. Ja uz kaut kādu laiku skolotājs var bērnu atbrīvot no mājasdarbu pildīšanas, tad likt nenopelnītas atzīmes par lielu periodu, piemēram, par semestri, nav viņa pienākumos.