Padomā, cik bieži tu savam bērnam saki "nedrīkst". Vai tu bieži atļauj viņam darīt to, kas, tavā skatījumā, ir nevēlami? Cik bieži bērns vispār reaģē uz vārdu "nedrīkst"? Vai tu gadījumā nekaitē bērnam, tādā veidā cenšoties ieradināt viņu pie sociāli atbalstītām uzvedības normām? Vai gadījumā neierobežo viņa ziņkārību un radošumu?
Lūk, portāls "Vospitaj" aplūko divu tipa reakcijas, kas notiek, piemēram, ja tu savai atvasei bieži saki: "Nedrīkst celt, kliegt, skriet…"!
- Lai iekarotu tavu mīlestību, bērns kļūs paklausīgs un precīzi izpildīs tavas norādes, ko tu viņam sniedz;
- Viņš darīs visu tieši pretēji – notiks pretošanās (izmētātas rotaļlietas, mantas, īdēšana, skaļa kāju dipināšana un citas līdzīgas reakcijas).
Kā tas ietekmēs bērna dzīvi nākotnē, kad viņš jau būs pieaudzis? Pirmajā gadījumā – ļoti bieži šādi bērni izaug par cilvēkiem bez iniciatīvas, kas nespēj sasniegt panākumus, dzīvo bailēs, neprotot uzņemties atbildību par savu dzīvi.
Otrajā gadījumā – tas būs mūžīgais cīnītājs, kurš visu dzīvi mēģinās tev pierādīt, ka viņš kaut kas ir, un šāds cilvēks nereti pa dzīvi pārvietojas ar milzu spriedzi. Un tas ir stress, slimības, pāragra novecošanās.
Protams, šīs shēma ir ļoti vienkāršota, bet, parokoties sevī, iespējams, arī tu atradīsi šo scenāriju atbalsis savā dzīvē. Tad kā gan pasargāt bērnu no kaut kā bīstama, ko, starp citu, tu it kā redzi, bet kā patiesībā nav, un kā saredzēt patiešām reālu apdraudējumu? Viss ir ļoti vienkārši.
Vārdu "nedrīkst" reālā apdraudējumā jāaizstāj ar vārdu "bīstami", "sāpīgi", bet citās situācijās, atkarībā no tā, ko tu vēlies bērnam pateikt, ir vēl citi vārdi uz pasaules. Piemēram, ka viņš uzvedas slikti, tad to arī bērnam pasaki. Vai aplūko konkrēto piemēru no dzīves. Tu savam bērnam saki: "nedrīkst kauties, ko tu dari", un tūliņ pat uzšauj pa dupsi. Bērns redz, ka to, ko viņam aizliedz, vecāki tajā pašā laikā dara tieši to pašu. Un bērnā sāk rasties domas, ka pieaugušie melo, tā nu divu standartu politika mums pielīp jau bērnībā. Tātad, bērns var secināt, ka sist var. Un vēlāk, katrs "nedrīkst" būs ar pretošanos – "drīkst". Un tie vienalga atkal būs meli.
Lūk, vēl cits scenārijs šai situācijai! Tu saki: "Nedrīkst kauties, tas ir nesmuki". Bērnu kaut kādā veidā sodi, nepielietojot fiziskus pāridārījumus. Ģimene tev ir labvēlīga, mierīga. Šādā ģimenē bērns var noticēt, ka tā tas arī ir – kauties nedrīkst. Un nākamajā reizē, kad viņam atņems rotaļlietu, kāds iesitīs no aizmugures, apsaukās neglītiem vārdiem, viņš klusējot paies maliņā un domās: "Kauties nedrīkst, viņi ir sliktie, es esmu labs." Bet aizvainojums iekšienē paliks. Iespējams, uz daudziem gadiem. Pieaugušo dzīvē šis bērns saskarsies ar daudz problēmām, bet nespēs adekvāti reaģēt un iejaukties, apspiežot savas emocijas.
Tad kā gan bērnam pareizi pateikt, līdz viņa domāšanai aiznest ideju – ka no vienas puses, kauties nedrīkst, bet no otras – ir jāprot par sevi pastāvēt? Tā arī bērnam paskaidro, ka kauties nav labi un pielietot spēku drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Bet sevi ir jāaizstāv vienmēr un visur. Neļaut sevi apbižot, un bērnam jau kopš mazotnes vajadzētu galvā "iesēt" domu, ka viņš ir unikāls, neatkārtojams, mīlēts un katram cilvēkam ir jāciena sevi. Ja to spēsi paveikt, būsi izdarījis savai atvasei lielu pakalpojumu, sniedzot atbalstu un aizsardzību, ka viņš ir viens no mums, tikpat vērtīgs cilvēks, kā visi. Tas viņam iemācīs cienīt ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Tādā veidā tava atvase radīs vienu no noteikumiem pilnvērtīgas personības attīstībai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
