Kā savā grāmatā "5 mīlestības valodas bērniem" norāda tās autors Gerijs Čepmens, vārds "disciplīna" cēlies no grieķu valodas vārda, kas nozīmē "iemācīt, ietrenēt". Disciplinēšana ir ilgs un modrs pienākums bērna audzināšanā no jaundzimušā līdz pieaugušajam. Mērķis ir sasniegt tādu bērna brieduma līmeni, lai kādudien viņš kā atbildīgs pieaugušais spētu funkcionēt sabiedrībā. Tas ir pozitīvs mērķis, norāda Čepmens.
Lai bērnam iemācītu prātā un raksturā kļūt par konstruktīvu ģimenes un sabiedrības locekli, kas kontrolē sevi, tev jāizmanto visi saskarsmes veidi. Tu izmantosi dažādus modeļus, mutvārdu norādījumus, rakstiskus lūgumus, labas uzvedības sludināšanu, sliktas uzvedības labošanu, sniedzot mācību pieredzi, un daudzas citas metodes. Arī sods ir viens no līdzekļiem, kam ir sava vieta šajā buķetē, taču daudzās mājās sodīšanai atvēlēta pārmērīga nozīme. Patiesībā daudzi vecāki uzskata, ka disciplīna un sods ir sinonīmi. Sods ir disciplinēšanas veids, tiesa, visnegatīvākais.
Daži vecāki (lielākoties tie, kas paši bērnībā nav saņēmuši daudz mīlestības) izliekas nezinām, cik svarīga ir bērna audzināšana. Par galveno vecāku uzdevumu viņi uzskata sodīšanu, nevis citus – pozitīvākus disciplinēšanas veidus. Lai iedarbīgi uzturētu disciplīnu, vecākiem jāpiepilda ar mīlestību bērna mīlestības jūtu krātuve, uzsver Čepmens. Patiesībā disciplinēšana bez mīlestības līdzinās mēģinājumam braukt ar mašīnu bez degvielas. Kādu brīdi tas, iespējams, darbosies, bet beigsies ar katastrofu.
"Būdami vecāki, esam atbildīgi praktiski par visu, kas notiek ar mūsu bērnu, iespējams, pat vairāk, nekā atzīstam. Mēs varam iemācīties, kā palīdzēt bērniem izvairīties no sliktas rīcības un soda, kas tai seko. Piedāvāju piecus paņēmienus, kā efektīvi uzraudzīt bērna uzvedību. Divi no paņēmieniem ir pozitīvi, divi negatīvi, viens neitrāls. Tev būs jāpārdomā tie uzraudzības paņēmieni, kurus esi izmantojis, iespējams, tu vēlēsies savu attieksmi mainīt vai papildināt," mudina Čepmens.
Lūgumi
Lūgumu izteikšana ir ļoti svarīgs, pozitīvs rīcības uzraudzības veids. No tā daudz labuma gūst kā vecāks, tā bērns. Lūgumi bērnam ir patīkami un palīdz apvaldīt dusmas, ko varbūt uzvilnījušas vecāku komandas. Un, izsakot lūgumus, vecākiem ir krietni vienkāršāk būt patīkamiem, tādējādi saglabājot "laipnu, bet stingru" nostāju.
Izteikdams lūgumu, tu bērnam sūti trīs neverbālas vēstis. Pirmkārt, tu respektē viņa jūtas. Tu it kā saki: "Es respektēju faktu, ka tev ir jūtas, un jo īpaši tavas jūtas šajā jautājumā". Otrā neverbālā vēsts ir fakts, ka tu saproti: bērnam ir smadzenes un viņš spēj domāt. "Es respektēju, ka tev ir viedoklis."
Trešā vēsts ir vislabākā. Lūgumi bērnam pauž, ka tu ceri uz viņa atbildību par viņa paša rīcību. Šāda atbildības veida mūsdienās ļoti pietrūkst. Bērns par atbildīgu cilvēku var kļūt tikai tad, ja tu viņam šādu iespēju dod. Ar lūgumu palīdzību tu virzi un iedrošini bērnu uzņemties atbildību.
Šādā veidā audzināts bērns jūt vecāku partnerību sava rakstura kaldināšanā. Tā nav visatļautība. Vecāku autoritāte vai cieņa nekur nepazūd. Patiesībā bērns vēl jo vairāk cienīs savus vecākus, jo jutīs, ka viņi nesniedz tikai priekšrakstus, bet galvenokārt ir ieinteresēti sniegt vislabāko.
Tāpat lūgumi ir vispiemērotākie norādījumu sniegšanai. Tā kā lūgumi ir patīkamāki, uzmanīgāki un apdomīgāki nekā komandas, tos bērnu instruēšanai var izmantot teju bezgalīgi. Neviens cits uzraudzības paņēmiens nav tik ilgtspējīgs.
- Te atradīsi informāciju par tā dēvēto luksofora metodi ierobežojumu un aizliegumu noteikšanai bērna dzīvē.
Komandas
Komandu izteikšana dažkārt ir nepieciešama un konkrētā situācijā iederīga. Gadījumos, kad tev ir izvēle, lūgumu izteikšana ir lielā mērā pārāks paņēmiens, bet komandēšana noder brīžos, kad līgums palicis nesadzirdēts. Tad vietā ir uzstājība. Komandas ir negatīvs uzraudzības veids, jo tās izsaka skarbākā tonī nekā lūgumus, ar krītošu intonāciju formulējuma beigās. Šī kombinācija (īpaši, ja to izmanto bieži) bērnā gandrīz vienmēr raisa aizkaitinājumu, dusmas un aizvainojumu.
Tāpat komandas pavadone – neverbālā vēsts – lielākoties ir negatīva. Tu liec bērnam kaut ko darīt, nepiedāvājot nedz izvēli, nedz iespēju atbildes reakcijai vai diskusijai, tātad tu pārraidi domu, ka bērna jūtas un domas tev nav svarīgas. Visbiežāk visu atbildību tu uzvel uz saviem pleciem un būtībā saki: "Man vienalga, kā tu jūties vai ko domā par šo. Es negaidu, ka tu uzņemies atbildību par savu rīcību. Es vienkārši gribu, lai dari to, ko es tev teicu."
Jo vairāk tu izmanto autoritāras metodes (komandas, rāšanu, piesiešanos, kliegšanu), jo neiedarbīgāks kļūsti. Bet, ja parasti izsaki jaukus lūgumus, šad tad izteiktas komandas lielākoties būs iedarbīgas.
Vecākiem ir tik daudz autoritātes, cik ir. Ja to šķērdē negatīvi, tās var aptrūkties sarežģītā, kritiskā brīdī. Laipna, bet stingra nostāja saglabā tavu autoritāti un vienlaikus arī stiprina tavu autoritāti, jo tu iemanto gan bērnu cieņu un mīlestību, gan atzinību.
Bērni ir lieliski novērotāji. Viņi redz un dzird, kā citi vecāki savus bērnus pie stingras kārtības spiež ar nepatīkamām, autoritārām un dusmīgām metodēm. Ja ar bērniem esi laipns, bet stingrs, viņi neiedomājami lielā mērā to novērtē un ir ļoti pateicīgi, ka viņu tēvs/māte esi tieši tu.
- Interesanta lieta disciplinēšanas lietās ir bērna uzvedības dienasgrāmata, par tās plusiem un mīnusiem lasi šeit.
Viegla fiziska kustība
Viegla, fiziska kustība var bērnu pavirzīt pareizajā virzienā. Īpaši iedarbīgi to izmantot maziem bērniem, kuri bieži dara ko tādu, kas nav neizbēgami nepareizs, taču nav labākā izvēle pieaugušo acīs. Piemēram, divgadīga bērna izteiktu noliegumu viegli noturēt par nepakļaušanos. "Nē", saka bērns, bet pēc tam izdara, kas viņam likts. Reizēm bērna negatīvajai atbildei seko aizkave, tad bērns reaģē uz tavu lūgumu. Tev varētu šķist, ka viņš nepakļaujas, taču tā nav.
Negatīvisms ir parasta pakāpe divgadnieka attīstībā, viens no veidiem, kā bērns psiholoģiski sāk atdalīties no mātes un tēva. Vienkāršā spēja pateikt "nē" ir svarīga. Ja tāpēc tu mazuli sodi, tu nodari viņam pārestību un līdztekus tieši traucē viņa normālai attīstībai. Uzmanies, lai noliegumu nesajauktu ar nepakļaušanos. Tās ir šķiramas lietas.
Pieņemsim, tu vēlies, lai tava trīs gadus vecā meita nāk pie tevis. Tu sāc ar lūgumu: "Nāc pie manis, mīlulīt! Nāksi, ja?" Bērns atbild: "Nē". Tu pārej pie komandas: "Tūlīt nāc pie manis!" Atkal meitiņa atbild: "Nē". Šajā mirklī ir patiess kārdinājums viņu sodīt, bet tam būtu jāpretojas. Labāk būtu neriskēt un nesāpināt bērnu. Kāpēc gan meitiņu viegli nepavirzīt turp, kur vēlies, lai viņa būtu? Ja viņa pretojas, tad tu zini, ka tā varētu būt nepakļāvība, un piemēroti rīkojies. Taču milzum daudzos gadījumos tu sapratīsi, ka bērns nevis nepakļaujas, bet vienkārši saka nē. Un nekādas pārestības nav.
Noliegums bieži sākas divu gadu vecumā, bet tā piemēri redzami faktiski visos vecumos. Ja nezini, kā konkrētajā situācijā rīkoties, pamēģini maigu, fizisku manipulāciju. Sevišķi palīdzīgi tas varētu izrādīties, ja mazulis darbojas publiskā vietā. Vecāki, neizraisot neapmierinātību, bērnu vienkārši pabīda, iesaka Čepmens.
- Divgadnieka vecumposmu mēdz pat dēvēt par mazo pusaudžu vecumu, kā discipllinēt mazo rakari, lasi šeit, kur atbildes vecākiem sniedz ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Aiga Ukstiņa.
Sods
Sods ir visnegatīvākais un arī vissarežģītākais uzraudzības paņēmiens. Pirmkārt, sodam jāsamērojas ar nodarījumu, jo bērni apzinās taisnīguma principu. Viņi saprot, ka sods ir pārlieku saudzīgs vai bargs. Tāpat viņi spēj pamanīt nekonsekvenci vecāku attieksmē pret bērniem ģimenē.
Otrkārt, sods var nederēt konkrētajam bērnam. Piemēram, aizsūtīšana uz bērna istabu var šķist ļoti sāpīga vienam no brāļiem vai māsām, bet izklaidējoša otram. Treškārt, sodam mēdz būt varianti, jo neskopošanās ar sodiem bieži ir atkarīga no vecāku noskaņojuma. Ja viss ir kārtībā un vecāki jūtas labi, viņi izturas pielaidīgāk, iecietīgāk. Sliktajās dienās un nelāgā noskaņojumā soda metode ir skarbāka.
Lai cik grūti tev būtu izlemt, kad un kā sodīt, tev jābūt gatavam soda piemērošanai, turklāt jāsoda samērīgi. Tas atvieglojams ar plānu priekšdienām, lai izvairītos no "sodu slazda". Apspriedies ar dzīvesbiedru vai labu draugu, lai izlemtu par katram pārkāpumam atbilstošu sodu. Šāds plāns iegrožos tavas dusmas, kad bērns izdarīs kaut ko tādu, kas tevi sarūgtina.
Situācijā, kad tavs bērns rīkojas slikti un tu sev esi uzdevis iepriekš minētos jautājumus un uz visiem atbildējis noliedzoši (arī par divgadnieka pastāvīgo "nē"), tev jāuzdod vēl viens jautājums: "Vai šis bērns izaicinoši nepakļaujas?" Nepakļaušanās ir atklāta pretestība un vecāku autoritātes iznīcināšana.
Nepakļaušanās, protams, nav pieļaujama, tāpēc jāķeras pie koriģējošiem pasākumiem. Taču nepakļāvīgam bērnam sods nebūt nav jāpiemēro automātiski. Nedrīkst iekrist sodu slazdā. Ja nepakļāvības epizodi pārtrauc lūgums (un tā notiek bieži) – lieliski! Ja situācijā iederas fiziska kustība vai komanda – labi! Ja tomēr jāsoda, rīkojies uzmanīgi.
Un visbeidzot – par galveno līdzekli mazuļa vai pusaudža disciplinēšanā neizvēlies sodu. Tu izraisīsi daudz nevajadzīgu dusmu. Tu piespiedīsi bērnu "sapresēt" viņa dusmas, cenšoties netieši tev atmaksāt, viņš var izvēlēties pasīvi agresīvas izturēšanās modeli.
- Kāpēc vispār vecāki soda bērnus un kā pareizi to darīt, izlasi šeit.
Rīcības modeļa pārveide
Arī rīcības modeļa pārveide var kontrolēt bērna rīcību, izturēšanos, uzvedību. Pārveidē izmanto pozitīvā pastiprināšanu (pozitīva elementa iekļaušanu bērna vidē), negatīvā pastiprināšanu (pozitīva elementa izņemšanu no bērna vides) un sodu (negantīga elementa iekļaušanu bērna vidē). Pozitīvas pastiprināšanas piemērs: pasniegt balvu (kādu saldumu vai augli) par piemērotu rīcību. Negatīva pastiprināšana varētu būt televīzijas skatīšanās liegums par nepiedienīgu rīcību. Piemērs sodam (to dažreiz dēvē par atgrūšanas metodi) būtu bērna aizsūtīšana uz viņa istabu.
Rīcības pārveide reizēm var palīdzēt, sevišķi dažām izturēšanās problēmām, kas atkārtojas un par ko bērns neizrāda sirdsapziņas pārmetumus. Bet, pēc Čepmena domām, tā jāizmanto atturīgi. Ja vecāki pārmēru izmantos rīcības modeļa pārveidi, bērns nejutīsies mīlēts.
Pirmais iemesls – rīcības modeļa pārveide pamatu pamatos ir ar nosacījumiem: bērnu apbalvo tikai pēc konkrēta veida rīcības. Otrais iemesls – rīcības modeļa izveide neņem vērā bērna jūtas vai emocionālās vajadzības un nepārraida beznosacījuma mīlestību. Ja bērna rīcību vecāki uzrauga, lielākoties to pārveidojot, bērnam veidojas izkropļota vērtību sistēma, kur kaut kā darīšanu/nedarīšanu galvenokārt nosaka atlīdzinājums. Modelis – "Un ka man par to būs?'' Ir nākamā pakāpe.
Vēl rīcības modeļa pārveide bērniem var iemācīt, ka šo pašu metodi var izmantot pret vecākiem. Viņi darīs, ko vecāki vēlas, lai dabūtu, ko grib paši. Tas attīstās līdz prasmei manipulēt.
Varbūt tu brīnies, kāpēc vispār ieteikta šī metode, ja reiz tik daudz brīdinājumu. Tāpēc Čepmens uzsver, ka rīcības modeļa pārveide var palīdzēt dažu atkārtotu nepakļāvīga bērna izturēšanās problēmu gadījumā. Tomēr atlīdzinājumu sistēmas izmantošanai vajadzīgs laiks, konsekvence, piepūle un pastāvība.
Avots: Gerijs Čepmens un Ross Kempbels "5 mīlestības valodas bērniem" (izd. Zvaigzne ABC).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
