Septiņi priekšdarbi, pirms ķerties pie pozitīvās disciplinēšanas metodēm  (1)

Fiziska sodīšana ir bērnam fiziski un emocionāli traumējoša, taču tas nenozīmē to, ka bērnu nemaz nav nepieciešams disciplinēt. Taču mēs bieži pārprotam pašu disciplinēšanas jēdzienu. Svarīgi saprast, ka disciplīna ir daudz plašāks jēdziens par sodu – tā ir vecumam atbilstošu robežu likšana bērna uzvedībai. Tas ir kā rāmis, kas vienlaikus gan nosaka pieņemamu un nepieņemamu uzvedību, gan arī sniedz bērnam drošības izjūtu, padarot bērna dzīvi saprotamu un paredzamu. Turklāt disciplinēšana arī palīdz bērnā attīstīt paškontroli, pašapziņu, atbildības sajūtu un prasmi pieņemami izpaust emocijas.

Kāpēc pozitīvās disciplinēšanas metodes nestrādā

Kā stāsta psiholoģe Redliha, pozitīvas disciplinēšanas metodes strādās tikai tad, ja vecāki pirms tam būs tām "sagatavojuši augsni" – savā ikdienā ieviesuši noteiktus principus attiecībās ar bērnu. Tas, protams, prasa laiku, taču bez šiem sagatavošanās darbiem labās metodes nokaltīs kā nelaistīts dārzs.

Kas būtu jāievēro:

1. Vecāki regulāri velta bērnam savu laiku un uzmanību (ne tikai tad, kad bērns izdarījis ko sliktu!). Nedalīta uzmanība nozīmē to, ka vecāks noteiktu laika sprīdi (vismaz 15-20 minūtes dienā) velta bērnam, darot lietas kopā – spēlējoties, runājot, būvējot utt. Šajā laikā vecāks nedrīkst pievērsties citām lietām – neskatās televizoru, nerunā pa telefonu, bet ir kopā ar bērnu ar visu savu uzmanību. Kopā pavadītais laiks ir vērtīgākais, ko vecāki var sniegt savam bērnam. Turklāt svarīgi, lai bērns uzmanību saņemtu regulāri - ja bērns to saņem, viņu būs vieglāk arī disciplinēt. Kad bērna uzmanības "trauciņš" ir piepildīts, viņš mazāk gribēs to izcīnīt ar sliktu uzvedību.

2. Vecāki regulāri runājas ar bērnu. Bērnu var disciplinēt tad, ja pieaugušais un bērns uzticas viens otram, tāpēc ļoti svarīga ir komunikācija ar bērnu – vecākiem vajadzētu katru dienu aprunāties ar bērnu par to, ko viņš darīja dienas laikā un uzmanīgi klausīties bērnā. Interesējoties un mudinot bērnu runāt par savām domām un izjūtām, bērns jutīsies nozīmīgs.

3. Vecāki bērnam paskaidro noteikumus. Bērnam izvirzīto noteikumu skaits nedrīkst būs pārāk liels, un tie nedrīkst būt sarežģīti. Piemēram, trīsgadnieks nespēs iegaumēt vairāk par trīs vienkāršiem uzvedības noteikumiem. Vēlams noteikumus formulēt īsi un formā "ko mēs darām", nevis "ko nedrīkstam darīt", lai bērnam būtu skaidrs, ko no viņa sagaidām. Noteikumus ir jāizrunā ar bērnu, tos var arī attēlot vai uzrakstīt un turēt redzamā vietā. Un vecākiem jāpārliecinās, ka bērns noteikumus patiešām saprot.

4. Visi bērna pieskatītāji rīkojas saskaņoti un konsekventi. Visiem pieaugušajiem, kuri iesaistīti bērna audzināšanā (vecākiem, vecvecākiem, bērna auklītei, bērnudārza audzinātājām un auklēm u.c.), būtu jāvienojas par vienādiem pamata noteikumiem – kādus noteikumus ievērojam un kā reaģējam uz nevēlamu uzvedību. Ja ir domstarpības vai pārpratumi pieaugušo starpā, mazākos bērnos var rasties apjukums un nedrošība, bet lielāki bērni to var izmantot, lai noteikumus neievērotu.

5. Vecāki palīdz bērnam kontrolēt viņa emocijas. Mazam bērnam ir ļoti grūti bez pieaugušā palīdzības saprast savas emocijas un tās savaldīt. Bērni - tāpat kā pieaugušie - izjūt bailes, dusmas, skumjas, tādēļ tuviniekiem svarīgi tās saprast. Bērnam arī nav visu laiku jābūt priecīgam un pozitīvam – viņam ir tiesības būt domīgam, aizkaitinātam un dusmīgam. Šādās reizēs labi, ja pieaugušie emocijas pamana un nosauc vārdā: "Es redzu, ka tagad tu esi satraukts." Lai bērni iemācītos atpazīt un nosaukt savas emocijas, pieaugušajiem vajadzētu runāt arī par savējām.

6. Vecāki izvirza bērnam reālistiskas gaidas. Bērna smadzenes un domāšanas procesi vēl tikai attīstās, tāpēc vecākiem nevajadzētu gaidīt, ka bērns, piemēram, divu gadu vecumā vienmēr klausīs. Viņš to vienkārši nespēj. Tāpēc vecākiem ir jāizvirza reālas gaidas un prasības. Pētījumi par bērnu spējām apliecina, ka divgadnieks spēj ievērot noteikumus mazāk nekā pusē gadījumu. Un tas patiešām ir normāli. Vairāk jāmēģina saprast bērna rīcības motivāciju un jāpalīdz bērnam problēmu atrisināt vai pārslēgties – jo bērna mērķis nudien nav "vecākus nokaitināt".

7. Vecāki ir pacietīgi, gaidot pārmaiņas bērna uzvedībā. Svarīgi saprast un ticēt, ka bērna uzvedību pamazām ir iespējams mainīt. Visdrīzāk, ja mainīsies vide un nosacījumi, mainīsies arī bērna uzvedība. Tāpēc, pirms izlemt, vai jaunā disciplinēšanas metode ir vai nav efektīva, ieteicams pagaidīt. Ja bērns ir ļoti nepaklausīgs un nepakļāvīgs, paies ilgāks laiks, līdz jaunās metodes "iedarbosies".

Un, visbeidzot, jāatgādina – mēs varam veiksmīgi tikt galā ar bērna audzināšanu tad, ja vispirms esam parūpējušies par sevi. Tieši stress un nogurums bieži ir iemesls, kura dēļ vecāki bērnu impulsīvi soda ar pērienu, rāvienu vai uzkliedzot. Stresā mēs nereti reaģējam asāk nekā situācija prasa, izgāžot savas emocijas uz bērnu. Rūpes par sevi ir arī rūpes par bērnu!