Bērnudārza gaitu sākšana ir liels notikums visai ģimenei. Lielākā daļa bērnu patiesībā vēlas doties uz bērnudārzu, bet dažreiz adaptācijas process norit visai grūti – gan mazajam, gan vecākiem. Saņēmām "Delfi" lasītājas vēstuli, kurā pausta neizpratne par to, kā norit bērna adaptācija pašvaldības finansētās iestādēs. Viņa nesaprot, kādēļ bērnudārza gaitu sākšana teju visiem bērniem paiet asaru un kliegšanas pavadībā. Situāciju komentē speciāliste.
"Šogad mēs pirmo reizi aizgājām uz bērnudārzu. Uz dārziņu bērnu aizved tētis. Aprakstot notiekošo situāciju bērnudārzā, tā rada manī neizpratni. 1. septembrī bija iepazīšanās diena – bērns apmierināts, visas brīvdienas runā tikai par dārziņu, gribu uz dārziņu! Viss ideāli!
Pirmā diena – vecāki aizved bērnus, atdod audzinātājai, aiz durvīm kliegšana, asaras turpinās ļoti ilgu laiku. Tajā pašā laikā, pievēršot uzmanību tam, ka daļa bērnu grupiņā iegāja mierīgi. Pēc stundas vīrs bērnu no grupiņas paņēma, aizgāja ar bērnu uz slimšu kasti, atbrauca mājās.
Otrā diena – izlaidām, nolēmām, lai bērns "iekrāj apetīti", lai bērnam saglabātos vēlme iet uz bērnudārzu.
Trešā diena – bērns mierīgi iegāja grupiņā, mierīgi uzvedās un te – pakāpeniski sāka vest citus bērniņus, kurus vīrs redzēja pirmo dienu. Pats nepatīkamākais bija tas, ka visi bērniņi jau pie garderobes sliekšņa sāka kliegt, raudāt un centās izrauties no vecāku rokām izejas virzienā un pat tie bērniņi, kuri līdz šim apmeklēja privāto dārziņu, arī vairāk negribēja iet grupiņā. Aiz durvīm atkal kliegšana, asaras. Vīrs bērnu paņēma pēc nepilnas stundas – visu asarās un puņķos, turklāt līdz tam bērns bija mierīgs.
Gribētos tikt skaidrībā par valsts pieeju saistībā ar adaptācijas periodu? Cik pareizi ir bērnu atdot svešas cilvēkam, izsakoties citiem vārdiem, mest bērnu uzreiz zem tanka?! Ar kādiem dokumentiem ir nostiprināta šāda pieeja pret bērniem adaptācijas periodā? Kāpēc tieši tā, bet nevis citādāk. Kur ir tā instrukcija audzinātājām, kur to var izlasīt, runājot par Latvijas izglītības iestādēm? Vēlos dzirdēt profesionāļu domas," šādu vēstuli saņēma "Delfi Aculiecinieks".
Adaptācijas procesu bērnudārzā komentē Laila Balode, "Centrs Dardedze" konsultāciju daļas vadītāja, sociālā darbiniece:
"Vispirms jau gribētos uzteikt vecāku rūpes un interesi par bērnam draudzīgu bērnudārza gaitu, uzsākšanas procesu.
Latvijā nav tādu konkrētu vadlīniju pirmsskolas izglītības iestādēm, kas precīzi atrunātu bērna adaptācijas perioda norisi. Līdz ar to bērnudārzos vērojamas dažādas pieejas – atkarībā no konkrētā dārziņa vadības un pedagogu priekšstatiem, tradīcijām un praktiskajām iespējām. Tāpēc ļoti svarīgi bērnudārza vadībai, pedagogiem un vecākiem jau iepriekš par to runāt un vienoties – kas konkrētajā dārziņā ir pieļaujams un kas nav, cik elastīgi ir iespējams pielāgoties konkrēta bērna un vecāku vajadzībām. Tikpat svarīgi arī vecākiem atklāti stāstīt pedagogam par bērna īpatnībām, neko neslēpjot.
Vajadzība pēc drošības un savas piesaistes personas aizsardzības ir viena no mazu bērnu pamata vajadzībām. Ja bērnudārza gaitas uzsāktas pārāk agri vai pārāk strauji, nelaist mammu un tēti prom, raudāt un skriet līdzi ir veselīga bērna reakcija. Un arī tad, ja bērns neprotestē skaļi, šķiršanās viņam ir liels pārdzīvojums. Mēs padalīsimies ar dažiem padomiem, ko pedagogiem un bērnu vecākiem būtu ieteicams ņemt vērā, lai bērnudārza gaitu uzsākšana būtu pēc iespējas saudzīga.
Iepazīšanās periods
Jau vairākas nedēļas, pirms bērns sāk apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi, vecāki var sākt bērnam pozitīvā noskaņā skaidrot – kas ir bērnudārzs, kad un kā notiks došanās uz un no dārziņa, ko bērns tur darīs. Ieteicams jau iepriekš aiziet paskatīties, kā izskatās bērnudārza māja un teritorija. Tad arī – kā izskatās iekštelpas un konkrētā grupiņas telpa.
Ja bērnudārzs dod šādu iespēju, ieteicams vecākiem kopā ar bērnu individuāli aiziet iepazīties ar bērna jauno audzinātāju, palīdzot bērnam dibināt kontaktu ar audzinātāju. Vecākam pārrunājot ar pedagogu adaptācijas perioda gaitu un īpatnības, ikdienas rutīnu un citus neskaidros jautājumus, arī pieaugušajam būs drošāka sajūta uzticēt citam cilvēkam savu atvasi. Vecāku drošības sajūta ir ļoti svarīga, jo, ja vecāki satraucas, to jūt un pārņem arī bērns. Šajā periodā bērnam kopā ar vecākiem jāiegūst apstiprinājums – šis cilvēks ir drošs, viņam var uzticēties!
Vienojoties ar dārziņa vadību, vecāks kopā ar bērnu var jau pāris nedēļas pirms bērnudārza gaitu uzsākšanas nākt uz pastaigas laiku laukumiņā, lai pamazām nepiespiestā atmosfērā iepazītu citus bērnus un pedagogus, kamēr vecāks atrodas tepat līdzās. Jāpiebilst gan, ka vecākiem nevajadzētu aktīvi ņemt dalību bērnu spēlēs un aktivitātēs, lai bērns vairāk pievērstos apkārt notiekošajam.
Tāpat ir bērnudārzi, kuri aicina vecākus sākt vest jaunos bērnudārza audzēkņus pēc noteikta grafika – piemēram, daļa bērnu sāk nākt uz dārziņu no 1. septembra, daži no septembra vidus utt., tādējādi mazinot stresu gan personālam, gan pašiem bērniem.
Pirmās dienas
Bērnudārza gaitu uzsākšana daudziem bērnam nenoliedzami ir satraucošs posms, iespējams, pirmo reizi mazajam cilvēkam jāpaliek jaunā vidē bez saviem tuviniekiem. Līdz ar to bērnam saudzīgākā adaptācijas pieeja būtu pakāpeniska, bet mērķtiecīga: pirmajās dienās vecāki var bērnu vest uz dažām stundām vai uz pirmo dienas pusi līdz diendusai.
Lai vecāks un bērns justos drošāk, mamma vai tētis var šai laikā pasēdēt grupiņas malā, neiesaistoties ikdienas aktivitātēs. Protams, tas, cik straujš būs šis sākuma periods, atkarīgs arī no konkrētā bērna temperamenta – cik ātri viņš tuvojas jaunajam, kā arī, vai bērnam ir pietiekami droša piesaiste saviem vecākiem.
Kad bērns sāk iejusties, vecāks var grupiņā vairs nenākt – izskaidrojot, ka vecāks tagad dodies uz darbu, bet bērns paliks ar jaunajiem draugiem, piemēram, līdz diendusai. Ejot prom, pastāstām bērnam, kad tieši būsim atpakaļ – ja apsolām, ka atnāksim bērnam pakaļ pēc pusdienām, noteikti šajā laikā arī jāierodas. Bērns uz jums paļaujas un citādi jutīsies nodots un pamests. Ja bērns tomēr raud un nelaiž vecāku prom, pirms aiziešanas atdodam viņu audzinātājai rokās, jo pieskāriens mazinās piesaistes trauksmi.
Lielākā krīze nereti ir dārziņa 3.–4. dienā, jo tad bērns jau ir nedaudz iepazinis jauno vidi un sapratis, ka tagad šādi notiks katru dienu... Svarīgi šajā periodā būt konsekventiem – katru reizi nenākt atpakaļ, ja bērns, vecākam izejot no telpas, sāk raudāt, un paildzināt uzturēšanās laiku pamazām. Ja katru dienu strauji mainīsim režīmu, bērnam kļūst pavisam grūti orientēties jaunajā dzīves ritmā.
Kas vēl palīdzēs bērnam un vecākiem
Adaptācijas laikā, un arī pēc tā, bērnam ļoti svarīgs ir fizisks kontakts, pieskāriens, cilvēka siltums, tāpēc ir būtiski, lai bērnudārza audzinātāja vai auklīte iejūtīgi reaģētu uz bērna pārdzīvojumiem, ņemtu bērnu rokās un mierinātu. Vārdi – mamma drīz nāks pakaļ, nomierinies – uz maziem bērniem "nestrādā".
Lai neradītu bērnam papildu satraukumu, dārziņu pedagogiem un auklītēm arī nevajadzētu "spiest" bērnu ēst vai uzlikt kādus ierobežojumus podiņa apmeklējumiem. Adaptācijas periodā (un vēlāk – diendusas laikā) ir labi bērniem ļaut ņemt līdzi uz dārziņu vienu mīļmantu, jo tā bērnam rada lielāku drošības sajūtu.
Tā kā bērnudārza sākuma laiks ir uztraucošs ne tikai bērnam, bet arī vecākiem, bērnudārza pedagogs iespēju robežās periodiski var nosūtīt mammai vai tētim īsziņu vai bildi, pastāstot, kā bērnam klājas. Nereti vecākiem šķiet, ka bērns dārziņā raudās stundām ilgi, lai gan bieži bērns beidz raudāt dažas minūtes pēc vecāka aiziešanas un pievēršas citām, interesantākām lietām. Bērnudārza personālam ir svarīgi būt atklātiem par adaptācijas norisi un skaidrot notiekošo vecākiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
