Jautājumi, kas krīt uz nerviem grūtniecēm

Un it kā jau daudzi saprot, ka interesējošos jautājumus vajadzētu paturēt pie sevis, tomēr tie tiek uzdoti atkal un atkal. Lūk, portāls "Detimail" apkopojis virkni jautājumu, kas bieži vien patiešām grūtnieces tracina!

Bērna iznēsāšana ir sakrāls process, un lūgums aptaustīt vēderu var tikt uztverts kā mēģinājums ar netīriem zābakiem pamīņāties pa saimnieka gultasvietu. Bez tam sieviete instinktīvi aizsargā gaidāmo mazuli no potenciālajiem draudiem. Pavēro, kā grūtnieces staigā sabiedriskās vietās – it kā nedaudz ar roku piesedzot vēderu. Ir saprotams, ka tu paglaudīsi, nevis grūdīsi, taču sievietes smadzenes, ne pēc pašas gribas, šo lūgumu traktē kā iespējamās briesmas. Rezultātā grūtniece tev atsaka izpildīt tavu lūgumu, dažreiz pat nesaprotot, kāpēc.

Šis "oriģinālais" jautājums tiek uzdots grūtniecības sākumā, kad īpašais stāvoklis vēl no citu acīm tiek slēpts. Jā, dažām sievietēm ļoti gribas "iznīcināt" sālītus gurķus lielos daudzumos. Dažām, bet nebūt ne visām. Kāda "uzsēžas" uz apelsīniem vai šokolādes, bet kāda ēd standarta kārtībā bez ananasiem ar siļķi. Bet ja grūtniecei ir spēcīga toksikoze, tad vispār domas nav līdz ēšanai. Tā kā – ēšanas paradumu varianti šajā periodā ir gana daudz. Un ja tu vēlies būt pieklājīgs, painteresējies par topošās mammas pašsajūtu. Bet jautājumu par "sālīto" atstāj jauniešiem muļķīgiem jociņiem.

Dīvains jautājums – dzemdēt plānoju ātri, bet barot ilgi. Vai otrādi. Kopumā runājot, kā sanāks. Dzemdības un krūtsbarošana ir fizioloģiski procesi ar daudziem nezināmajiem. Pat tad, ja ir precīzs dzemdību plāns, stinga griba un adekvāti ārsti, ir visai viegli "saņemt" neplānotu ķeizargrieziena operāciju. Kas pats par sevi, protams, ir paldies dievam... Vienkārši par to ir jāatceras un nevajag iestrēgt savos ideālajos plānos, lai pēc tam nebūtu mokoši sāpīgi.

Daži vecāki vēlas, lai bērniņš būtu īsts pārsteigums, un neskatās mazuļa dzimumu līdz pašām dzemdībām. Lai gan labs ultrasonogrāfijas speciālists jau 12. grūtniecības nedēļā var precīzi pateikt, kas gan tur slēpjas. Bet parasti mammas zina bērna dzimumu un pat ar prieku padalās informācijā, ko tieši viņas gaida. Bet problēma jau nav jautājumā – tas ir dabisks, bet gan cilvēku reakcijā, saņemot atbildi. Tās var būt pavisam mīklainas:

Un, pat ja patiesi gribi otro meitu, tad vienalga, kāpēc gan sākt attaisnoties.

Šis jautājums ir labs un pareizs, kad bērns jau ir piedzimis. Bet kamēr mazulis slepeni sēž mammai vēderā, uzdot šādu jautājumu nevajadzētu. Un, lūk, kāpēc! Pat ja vecāki ir izvēlējušies vārdu, tas vēl nenozīmē, ka rezultātā tas arī bērnam piestāvēs vai arī patika pret to pāries gaidību laikā. Bet paziņot iespējamo vārdu nav nekādas jēgas. Vēl mammai un tētim mēdz būt zemapziņas bailes: bērna vēl nav, bet viņu jau kaut kā nosaukuši – ja nu pēkšņi kas atgadās. Tāpēc – sagaidi dzemdības un tad vaicā (bet arī – ne jau pirmajā dienā pēc mazuļa nākšanas pasaulē!).

Topošā mammas acis ir vērstas uz sevi, viņa ir sakoncentrējusies uz bērnu, un vēdera apspriešana viņai ir galēji nepatīkams temats. Viņa dzird to, ko tu pat varbūt skaļi neteici, bet jebkurā gadījumā atradīsies iemesls, kādēļ pakreņķēties. Mazs – tātad, bērns neattīstās, kaut kas ar viņu ir noticis, liels – ja nu par daudz ūdeņu vai esmu stipri pieņēmusies svarā. Tu pateici un aizmirsi, bet viņa pēc tam naktī negulēs, rakāsies pa internetu un tiranizēs tuviniekus. Tādēļ vienkārši neapspried vēdera izmērus, lai kāds tas arī nebūtu tavā skatījumā. Tam domāts ārsts.

Vēl neesi dzemdējusi!

Nedēļa līdz dzemdībām, topošā mamma jau sen nervozi sēž uz čemodāniem, sapņojot par braukšanu uz dzemdību iestādi. Te zvans:

Otrs zvans:

Ir saprotams, ka trešajam, kurš piezvana, gribas "galvu noraut", pat ja tā ir mīļotā tante. Savam mieram labāk nevienam neteikt iespējamo dzemdību datumu. Atbildi vispārīgi: ziemas beigās, vasaras sākumā. Vai pat nosauc gana vēlāku datumu, lai stundā "x" neviens tevi netraucētu.

Labi, jautāt, kad iesi dekrētā, ir pieņemami, kad patiešām šis laiks tuvojas, bet bieži vien jautājumi sākas jau ceturtajā grūtniecības mēnesī. Un ar grūtnieci tā līgani sāk vairs nerēķināties. It kā jau sauc uz sapulcēm, bet attieksme jūtami mainās. No vienas puses, ir ērti – domās jau vari atvadīties no darba un gatavoties satikties ar mazuli. Bet no otras puses – ir aizvainojoši pārvērsties par tukšu vietu, kad vēl esi pilna enerģijas un plānu.

Bet ir varianti? Vai arī ir grūtnieces, kuras nepavisam, nepavisam nebaidās? Diezin vai, jo dzemdības ir noteikts risks sievietei, un grūtnieces apzināti dara visu, lai dāvātu dzīvību bērnam. Bet ja sieviete dzemdē ne pirmo reizi, tad viņa precīzi zina, cik tas tomēr ir sāpīgi, un visus deviņus mēnešus tā vai citādi gatavojas šim notikumam. Tādēļ nevajag viņu mocīt, labāk aizej ar grūtnieci kopā uz teātri, jo pēc tam šādām izklaidēm viņai laika nebūs.