Četras audzināšanas kļūdas, kas liedz pusaudzim pieaugt

Gajanē Pogosjan, ģimenes un pusaudžu psiholoģe, geštaltterapeite, portālam "Letidor" stāsta par tipiskākajām vecāku kļūdām, kuru dēļ bērns pusaudža vecumā nevar pieaugt jeb kļūt patstāvīgs.

Galvenais iemesls šādai vecāku uzvedībai – bailes. Viņi baidās no nākotnes, no bērna iespējamās pazaudēšanas, būt apspriestam par to, ka slikti audzinājuši, nepieskatījuši un tā tālāk. Un galvenais šīs labvēlīgās vides noteikums, viņu skatījumā, ir vispārēja kontrole.

Atceries, ka bailes – tā nav objektīva realitāte. Tās pastāv tikai tavā iztēlē, un nodot tās saviem bērniem ir bīstami.

Bērns, kuru vecāki, savu personīgo baiļu vadīti, kontrolē visu pēc kārtas, pusaudža vecumā paliek tāds pats maziņš – nepastāvīgs.

Risinājums. Sāc ar sevi. Pārvari savas bailes un mēģini saprast, ka tavi centieni visu kontrolēt nav pamatoti.

Ieraduma pēc mamma bērna vietā dara visu, ko vien spēj: saklāj gultu, nomazgā traukus, pārbauda mājasdarbus vai, vēl sliktāk, pilda tos kopā ar pusaudzi. Proti, pastāvīgi iejaucas bērna personīgajā telpā.

Bērns neuzņemas atbildību nevis tāpēc, ka kopš dzimšanas būtu sliņķis, bet viņam vienkārši neļauj to darīt, nepamudina, neatbalsta vai arī dara to tikai impulsīvi.

Parasti šādās ģimenēs mamma ir nogurusi, nervoza, viņai nepietiek laika, lai komunicētu ar ģimeni un vīru, arī pašai sev laika praktiski nepaliek. Jo viņa pastāvīgi ir aizņemta ar jautājumu lemšanu, kas patiesībā būtu jādara jau pašam pusaudzim.

Risinājums. Bērns vēlas savu personīgo telpu: istabā vai vismaz darba vietā (pie rakstāmgalda), savu skapi apģērbam un tā tālāk. Viņam ir tiesības uz jebkurām, paša izvēlētām, nodarbībām, pulciņiem un patstāvīgu mājasdarbu pildīšanu.

Protams, ne visās ģimenēs ir iespēja nodrošināt bērniem savu istabu, bet katram tomēr būtu jāatrod kāda, kaut vai neliela, personīgā telpa, kuras robežas neviens nedrīkst pārkāpt.

Šo robežu iekšienē viņš iemācīsies disciplīnu, kontroli, sāks justies saimnieks, iegūstot pašpārliecību. Bērnam sāks veidoties savs pasaules skatījums.

Atbildības zonas paplašināšanās sākas vecumā no 10 vai 11 gadiem, kad bērns pilnībā spēj sevi apkalpot visādās nozīmēs.

Ap 13-14 gadu vecumu atbildības zona nostiprinās, un tagad bērns jau spēj daudzus lēmumus pieņemt pats – gan ģimenē, gan arī skolā.

Ap 17 gadu vecumu pusaudža periods noslēdzas, jaunietim jāspēj pārvaldīt savs laiks, izvirzīt īstermiņa un ilgtermiņa plānus, kā arī tos realizēt.

Bet kā tas var notikt, ja mamma pastāvīgi kavē šos pieaugšanas etapu norisi? Var jau arī 40 gados neprast plānot, neuzņemties atbildību, šaubīties par profesijas izvēli.

Atbildības nasta bērnam jāuzliek pakāpeniski, nepaziņojot par to vienā jaukā dienā. Bērns nespēj uzreiz pārslēgties, kā to var paveikt pieaudzis cilvēks. Jā, un arī ne visi pieaugušie to spēj. Katrā gadījumā, tā ir stresa situācija.

Sastopoties ar nespēju attaisnot vecāku gaidas, bērns zaudē pārliecību par sevi. Savukārt, ja bērnam nav pašpārliecības, tas bieži vien noved pie tā, ka bērns nespēj būt patstāvīgs. Bērnam sākas pusaudžu vecums, bet viņš nevirzās iepretim personīgajai autonomijai, kā to ieplānojusi daba, jo nav pārliecināts par saviem spēkiem.

Risinājums. Esi galēji uzmanīgs attiecībā pret šādām frāzēm, ko saviem bērniem tik ļoti iecienījuši teikt tēti un mammas: "Visiem zēniem jāmāk….", "Tu taču esi vīrietis!", "Visām meitenēm jāprot…", "Visiem šajā vecumā…", "Mūsu laikos visi…", "Es tavā vecumā…", Paskaties uz to meiteni/zēnu, lūk, viņš/viņa…"

Īpaši spēcīgi bērnu ievaino salīdzinošā kritika, uzsver psiholoģe.

Nedrīkst pārvērtēt (nenovērtēt) sava bērna panākumus un kā piemēru nosaukt citu bērnu panākumus. Lūk, piemērs!

Ja, savukārt, bērnu slavē, tad pēc tam pieliec beigās treknu punktu. Papriecājies un atbalsti savu bērnu. Lepojies ar bērna mazajiem panākumiem, un tie noteikti novedīs arī pie lieliem sasniegumiem! Bet, ja tu vēlies bērnam kaut ko ieteikt, nedari to tādā veidā, kā salīdzinot ar kādu citu.

Lūk, visizplatītākās galējības bērnu audzināšanā!

Vēsums – rūpes. Ja tev nešķiet dabiski izrādīt siltas jūtas pret bērnu, aktīvi piedalīties viņa lietās, ja tu bieži neesi mājās darba dēļ vai esi aizņemts ar citām savām darīšanām, tad paanalizē, kā mainās tava attieksme, kad, piemēram, bērns saslimst. Ja tu esi maigs pret bērnu tikai tad, kad viņš slikti jūtas, tad būt slimam un pasīvam ir izdevīgi, tiesa, vai ne?

Klusēšana – kliedziens. Vienam vai abiem vecākiem var būt šāda komunicēšanās maniere: ilgi ciesties, bet pēc tam uzsprāgt. Parasti tā reaģē vecāki ar traucējumiem personīgajās robežās, kurus pašus bērnībā vecāki nav cienījuši, viņiem nav bijusi personīgā telpa un ar viņu domām arī neviens nav rēķinājies. Emociju sprādziens pēc klusēšanas bērnā rada spēcīgas bailes, uzsver psiholoģe.

Neuzticēšanās – pilna atbildības nodošana. Ar šādu vecāku pozīciju bērnam ir īpaši grūti pieaugt un uzņemties atbildību.

Ja vecāki bērnam neuzticas, viņam nākas melot, izdomāt, kā aizliegumus apiet, bet, iegūstot pilnīgu brīvību, bērns apjūk un nezina, ko ar to visu darīt.

Risinājums. Šis, visticamāk, ir darbs nevis ar bērnu, bet pašam ar sevi. Pacenties biežāk komunicēt ar dēlu vai meitu, interesējies, kā pagājusi diena, kādas grūtības un panākumi bijuši skolā. Dalies ar savām emocijām, pastāsti, ar ko tev nākas saskarties tavā dzīvē.

Esi konsekvents attiecībās ar bērnu! Lai tas viss izdotos, nekrāj agresiju, iemācies izteikt savu neapmierinātību uzreiz un mierīgā formā!