Vēl nav gadiņš, bet jau prot rīkot histērijas: speciālistu ieteiktā rīcība vecākiem  (2)

"Meitai ir 11 mēneši, jau kādu laiku sākusi man sist. Citreiz sit vienkārši tāpat, citreiz, kad neatļauju kaut ko darīt vai nedodu kādu no gribētajiem priekšmetiem. Parasti stingri nosaku – nedrīkst, bet viņa turpina tā darīt. Tapāt arī ir sākusi psihot, ja kaut kas viņai nesanāk – tā sākas histēriskā kliegšana, roku mētāšana un mantu mešana prom. Nesaprotu, kā īsti reaģēt uz šādam situācijām," pēc padoma jautā noraizējusies mamma (fotogrāfijai ir tikai ilustratīvs raksturs - red.).

"Liels paldies par jautājumu! Vispirms ikvienam vecākam iesakām padomāt par to, kāda ir jūsu saskarsme ar bērnu ikdienā. Bērna attīstībai pirmajos dzīves gados ir ārkārtīgi nepieciešams kontakts ar vecākiem – regulāri saņemta, nedalīta vecāku uzmanība, fizisks kontakts, samīļošanās, kopīgas rotaļas, atsaukšanās uz bērna signāliem vai darbībām. Jau kopš mazotnes svarīgi runāties ar bērnu. Var teikt tā – ja bērns ir "uzpildīts" ar vecāku pozitīvo uzmanību, tad viņam būs mazāka nepieciešamība pieprasīt uzmanību negatīvā veidā.

Tāpat jau kopš mazotnes bērns cenšas izzināt pasauli un attīstās, mācoties rotaļāties. Un arī šeit ļoti svarīga ir vecāku loma – rūpēties, lai bērns atrastos drošā vidē, ar vecumam piemērotām rotaļlietām vai priekšmetiem (neaizmirsīsim koka karotes, bļodas utt.). Bērns ik uz soļa mācās ko jaunu – un vecāki var parādīt bērnam, ko ar pieejamajiem priekšmetiem var izdarīt, palīdzēt, lai sanāktu arī bērnam. Un pēc tam papriecāties par bērna izdošanos. Svarīgi parādīt bērnam, ko viņš spēj un drīkst izdarīt, nevis teikt tikai to, ko nedrīkst (bērns mazo priedēkli "ne-" vēl nemaz neuztver).

Ja bērns ir satraucies, vecākiem viņš jāsamīļo un jāpalīdz nomierināties. Pretēji agrāko paaudžu uzskatiem tik mazam bērnam nav raksturīgas "kaprīzes", kuras jāignorē – tās ir izjūtas, ar kurām viņš pats vēl neprot tikt galā, un ir vajadzīga vecāka palīdzība. Būtiski arī pasargāt bērnu no negatīvas rīcības piemēriem – piemēram, vardarbības televīzijā, vecākā brāļa vai māsas rīcībā (protams, arī vecāka sitiens vai pēriens māca bērnam to kā "normālu" rīcību).

Dažkārt vecākiem gribas steigties – pasteidzināt to laiku, kad bērns rāpos, sēdēs, staigās un daudz ko mācēs pats. Tomēr steidzināšana var radīt problēmas gan bērna fiziskajā attīstībā (piemēram, sēdinot bērnu, kad viņš pats vēl to nedara un viņa kaulu sistēma tam vēl nav gatava), gan arī emocionālajā attīstībā. Steiga un vecāku stress bērnu satrauc un var izraisīt dusmu uzplūdus, jo mazulis vienkārši nespēj tikt lielajiem līdzi. Protams, bērnam augot, mēs arvien vairāk ļaujam darīt pašam, un bieži bērns jau pats parāda, ka ir tam gatavs. Ir ļoti būtiski saprast bērna attīstības gaitu un pielāgoties bērna tempam, nevis sagaidīt pielāgošanos no bērna.

Kā tad īsti rīkoties, ja vecāki veic visus minētos "priekšdarbus", tomēr bērns dara ko nepieļaujamu – šai gadījumā sit? Tā kā bērna pašregulācijas spējas sāk veidoties pirmajā dzīves gadā, svarīgi, lai vecāki jau sākotnēji maigi, bet pārliecinoši aptur un nepieļauj nevēlamo bērna uzvedību. Šai gadījumā vecāks vienkārši apstādina bērnu, aptur rociņu un, atrodoties vienā līmenī ar bērnu, mierīgi un pārliecinoši saka "nē". Varam arī jau sākt verbalizēt bērna sajūtas: "Es redzu, ka tu esi dusmīgs, ka tev tas neizdevās. Ļoti dusmīgs. Pamēģināsim kopā!" Kā metode šai vecumā var noderēt arī uzmanības novēršana.

Tā kā bērns visvairāk mācās tieši no vecāku izturēšanās piemēra (nevis vārdiem), vecākiem vispirms ir svarīgi saglabāt iekšēju mieru un kontrolēt savas emocijas – nesadusmoties un nepalikt agresīvam, jo tas situāciju neatrisinās, bet gan satrauks bērnu vēl vairāk. Bērns visu mācās atdarinot – gan mūsu emocijas, gan uzvedību. Tāpēc vecāka galvenais uzdevums ir saprast bērna rīcības iemeslus un apstākļus, lai paredzētu un izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē.

Kā redzams, maza bērna audzināšana no vecākiem prasa daudz uzmanības, pacietības un zināšanu. Turklāt arī mamma pēc bērna piedzimšanas kādu laiku vēl tikai atkopjas, pastāv pēcdzemdību depresijas risks. Tāpēc ļoti būtisks ir tuvinieku un draugu atbalsts, kā arī iejūtīga attieksme – gan pret bērnu, gan vecākiem.

Pirms bērna piedzimšanas daudzi vecāki aktīvi meklē informāciju par dzemdībām un zīdaiņa fizisko aprūpi, taču ne mazāk svarīgi vecākiem ir meklēt zināšanas arī par bērna emocionālo attīstību, viņa vajadzībām un atbilstošu vecāku atbildi uz tām. Nav tā, ka visas zināšanas visiem vecākiem piemistu "dabiski", tiklīdz bērns ir piedzimis. Tāpēc vēlamies iedrošināt ikvienu mammu un tēti aktīvi izglītoties par šīm tēmām – arī tad, ja nav radušās kādas konkrētas grūtības.