Kad trīsgadnieks vienmēr gatavs izvicināt dūres: mammas bažas un speciālista ieteikumi  (1)

Portālā "Cālis" vērsās kāda mamma, sūkstoties un taujājot pēc padoma, kā rīkoties, ja viņas trīs gadus vecais dēlēns vienmēr gatavs visu risināt ar dūru palīdzību. Atbildi sievietei sniedz jomas speciālisti (fotogrāfijai ir tikai ilustratīvs raksturs - red.).

"Labdien! Priecājos, ka izlasīju par iespēju uzdot ekspertam jautājumu par bērna uzvedības problēmām. Manam puikam ir trīs gadi, un tikpat kā katru dienu pēdējā laikā nākas saskarties ar šādu uzvedību: par to, kas viņam nepatīk, viņš reaģē ar sišanu. Piemēram, beidzas multene, saku, lai izslēdz televizoru, un viņš uzreiz man sit, ja atrodos tuvumā. Pirmā reakcija uz to, kas nepatīk, ir sišana, ja esmu netālu no viņa.

Par laimi, no bērnudārza man neko tādu neziņo. Šķiet, ka tā viņš reaģē uz mammas teikto, kas viņam nepatīk. Ikdienā dzīvojam divatā.

Reiz gan arī parkā gadījās nepatīkama situācija: gāja garām meitenīte ar tēti un kaut ko teica par viņa jaku. Teiktais viņam nepatika, viņš metās skriešiem pakaļ tai meitenītei un gribēja sist, bet meitenes tētis aizlika roku priekšā un novērsa mazā vīrieša dūru vicināšanu. Biju pateicīga tam tētim, ka viņš no šī neiztaisīja problēmu, nosmaidīja un turpināja ceļu, mazā meitene pat neko nepamanīja. Bet es biju ļoti nepatīkami pārsteigta par tādu dēla uzvedību, protams, pēc tam ar viņu situāciju pārrunāju. Saprata, ka bija slikti rīkojies.

Ko darīt, kad puika kārtējo reizi, kad ir neapmierināts, paceļ roku, lai sistu? Kā vislabāk reaģēt?" tā pēc padoma vaicā kāda mamma.

"Paldies par jautājumu! Trīs gadu vecumā problēmu risināšana ar sišanu bērniem nav neierasta uzvedība – viņi gluži vienkārši vēl nav iemācījušies apzināties savas emocijas un nav paspējuši apgūt citus veidus, kā šīs emocijas izpaust un tikt ar situāciju galā. Arī ne vienam vien pieaugušajam emociju kontrole sagādā grūtības – kur nu vēl mazam bērnam!

Attiecībā uz tūlītējo reakciju no vecāka puses – mammai ir konkrēti jāparāda bērnam, ka šāda rīcība nav pieļaujama (ar pārliecinātu balsi, apturēšanu un skaidru "Stop!"). Vēlams arī paskaidrot bērna rīcības sekas, īsi un vienkārši paskaidrojot, kā es jūtos, kad bērns tā dara, un tādējādi pamazām veicinot bērnā empātiju.

Lai bērna uzvedību mainītu, vecākiem vispirms jāveic daži sagatavošanās darbi. Trīs gadus vecs bērns jau spēj saprast noteikumus. Mierīgā situācijā mājās bērnam izskaidrojam dažus, īsus un vienkāršus pamata noteikumus. Varam tos arī uzzīmēt un pielikt pie sienas. Stāstot tos, izskaidrojam arī pamatojumu – piemēram, noteikums varētu būt: "Mēs dalāmies tikai ar labajiem pieskārieniem. Ar sliktiem pieskārieniem dalīties nedrīkst." Un paskaidrojam – labie pieskārieni ir samīļošana vai buča, savukārt sišana, grūšana, košana ir slikts pieskāriens. Ja mēs tā darīsim, tas otram cilvēkam sāpēs, viņš būs bēdīgs un negribēs draudzēties.

Tāpat attiecībā uz multfilmām – ļoti noderēs iepriekš izrunāti, skaidri noteikumi, kad un cik daudz bērns drīkst tās skatīties. Un kādu brīdi pirms šī laika beigām, mamma var pabrīdināt bērnu – "vēl atlikušas piecas minūtes" vai "vēl viena maza multenīte, un tad darīsim ko citu".

Ja nevēlamā uzvedība atkārtojas regulāri, noteikumu ievērošanu varam veicināt ar kādu no pozitīvās disciplinēšanas metodēm – vai nu krājot zvaigznītes par katru dienu, kad esam dalījušies tikai ar labiem pieskārieniem (par noteiktu zvaigznīšu skaitu – kāda iepriecinoša kopīga aktivitāte). Tādējādi bērns saņems pozitīvu pastiprinājumu vēlamai uzvedībai. Tāpat varam izmantot arī "privilēģiju liegšanu".

Piemēram, ja bērns sitīs, viņš šai dienā nedrīkstēs skatīties multenīti vai tikt pie našķiem (atkarībā no tā, kas nu kuram bērnam ir lielāka vērtība). Iepazīstinot bērnu ar noteikumiem, mums jau iepriekš jāpaskaidro – kādas būs sekas par to neievērošanu. Neatkarīgi no tā, par kuru metodi būsiet vienojušies, ļoti būtiski, lai vecāks būtu konsekvents un vienmēr reaģētu uz noteikumu neievērošanu vienā veidā.

Ieteicams arī aprunāties ar bērnudārza pedagogu. Ir vērtīgi izstāstīt pedagogam jūsu situāciju un painteresēties, vai kas līdzīgs mēdz notikt arī dārziņā, aicinot pedagogu padalīties pieredzē un saskaņojot jūsu rīcību. Painteresējieties, kādas disciplinēšanas metodes tiek izmantotas dārziņā? Kādi tur ir noteikumi un kādas ir sekas par to neievērošanu? Bērnam būs daudz vieglāk, ja visur noteikumi būs līdzīgi.

Tāpat mums vajadzētu parādīt un paskaidrot bērnam, kā bērnam rīkoties, kad uznāk sliktās emocijas. Piemēram, pateikt, kā viņš jūtas ar vārdiem vai ieelpot un izskaitīt līdz pieci. Ja redzam, ka bērns kļūst dusmīgs, varam izteikt viņa emocijas vārdos un palīdzēt tās atpazīt. Un arī te labākais piemērs būs pats vecāks – kā mēs paši reaģējam, kad esam dusmīgi? Vai protam mierīgi izteikt savas emocijas vārdos? Bērns daudz vairāk mācās no mūsu darbiem, nekā no vārdiem."