Septiņas problēmas, kas maskējas zem vārda 'slinkums'  (1)

Kas tad patiesībā slēpjas aiz bērna nevēlēšanās kaut ko darīt, to "Detimail" skaidro psiholoģe, minot septiņas izplatītākās problēmas.

"Kāpēc man tas jādara?" – droši vien, ka šis ir bērna galvenais jautājums. Tavs uzdevums – palīdzēt atrast atbildi uz to.

Neaizmirsti, ka argumenti, kas tev šķiet svarīgi, bērnam var neko nenozīmēt. Piemēram, ja tu meitai saki, ka ar vingrošanu viņa nodarbojas, lai būtu skaista stāja, viņai tevis teiktais var būt tukši vārdi. Bērns pagaidām saprot tikai to, ka jau trenējas divas mēnešus, bet līdz šim laikam pat špagatu neprot uztaisīt. Bet pa to laiku taču varēja spēlēties ar draudzenēm, nevis liet sviedrus stiepšanās vingrojumu laikā.

Līdz noteiktam vecumam vēlākais rezultāts vispār nav nekāda motivācija. Pusaudzis vēl spēj iedvesmoties, raugoties nākotnes perspektīvā, bet atkal jau – ja vien šī nodarbe viņam patiešām patīk. Ja tā ir tikai tava vēlme, tad tev arī šķitīs, ka bērns "slinko".

Tādēļ uz jebkuru darbību bērns visupirms ir jāmotivē. Kā un ar ko – gatavo recepšu nav, uzsver psiholoģe.

Psiholoģe atstāsta, kā viņai žēlojusies radiniece par savu dēlu: "Nekad neiznesīs atkritumus! Ir simtiem reižu jāatgādina, un vienalga tas vēl nenozīmē, ka aiznesīs!" Un pavisam nejauši noskaidrojās, ka deviņus gadus vecajam zēnam bija bail atvērt atkritumu konteineru, tādēļ viņš visiem iespējamiem veidiem centās izvairīties no uzticētā darbiņa.

Bērnam var būt nepatīkami kaut ko darīt visdažādāko iemeslu dēļ. Piemēram, grīdas mazgājamā lupata ir slapja un netīra, lūk, un negribas to ņemt rokās, ir fiziski grūti panest somu, emocionāli nepatīkami kontaktēties ar kādu cilvēku…

Bērni visbiežāk neprot aprakstīt savas jūtas. Viņiem vieglāk ir pateikt "man ir slinkums", nekā skaidrot, ka patiesībā aiz šiem vārdiem slēpjas pavisam citas emocijas – "sāp", "nepatīkami", "aizvainojoši".

Vecāki bieži pārmet bērnam slinkumu, jo viņš tā vietā, lai darītu kaut ko nepieciešamu, nodarbojas ar lietām, kas viņam patīk. Liek "Lego" klucīšus mājasdarbu pildīšanas vietā, iet paspēlēt bumbu, nevis aiziet uz veikalu pēc maizes. Neko nedara, slīmests? Vai vienkārši aizrāvies ar savām lietām, no kurām nevēlas atrauties?

Piekritīsi, ka tev arī nepatiks, ja tevi atraus no aizraujošas lasīšanas ar prasību, lai nekavējoties pagatavo vakariņas. Un arī ne katrs piekritīs to izpildīt, bet ja tomēr ies uz virtuvi, tad ar lielu negribēšanu.

Arī bērnam ir tiesības uz savām aizraušanām. Un tās viņam ir svarīgas, pat ja tev šķiet citādāk. Cieni viņa intereses, un tikai tā bērns iemācīsies ieklausīties arī citu lūgumos.

Mazs bērns vēl neatšķir visas vārda "slinkums" nianses, toties lieliski saprot – kad viņš slinko savākt mantas no grīdas, tad mamma viņam pievērš pastiprinātu uzmanību. Viņa ilgi, ilgi ar bērnu runā, lai arī tas viss notiek audzinošos nolūkos. Un pat – brīnums gan! Apsēžas ar mazo uz grīdas un palīdz kastē salikt visas rotaļlietas.

Tas pats turpinās arī, kad bērns iet skolā. Bieži vien vienīgā iespēja parunāties ar mammu ir nevēlēšanās pildīt mājasdarbus. Un tad abi kopā lasa mācību grāmatu, zīmē darbiņu konkursam, risina uzdevumus.

Sanāk, ka slinkums bērnam ir psiholoģiski izdevīgs. Ja viņš uzreiz būtu savācis mantiņas vai ātri izpildījis mājasdarbus, mamma viņu tikai skopi paslavētu. Nekādas skaidras atgriezeniskās saites bērns neiegūst, atšķirībā no situācijas, kad viņš neko nav paveicis. Lūk, tad gan viņš kļūst par uzmanības centru, bet tieši to viņš arī sagaida par visu vairāk pasaulē!

Iemācies bērnus paslavēt par paveikto. Fokusējies uz viņu sasniegumiem, un viņi centīsies panākt vēl vairāk.

Dažreiz vecāki pret saviem bērniem izrāda pārsteidzošu niknumu. Viņiem pat prātā neienāk, ka bērnam kaut kas sāp vai viņš slikti jūtās, un tādēļ atsakās kaut ko darīt. Pirms uzkārt viņam kaklā "sliņķa" izkārtni, pārliecinies, vai viņš ir vesels un pilns spēka.

Tu bērnu rāj par sliktu rokrakstu vai virkni kļūdu diktātā, dusmojies, ka viņš atkal nav iemācījies dzejoli vai nav spējis atrisināt vienkāršu piemēru, bet viņš vienkārši nevar to izdarīt objektīvu iemeslu pēc.

Šādos gadījumos psihologi runā par specifiskiem skolas prasmju traucējumiem. Tā var būt disleksija, kad bērns lasa lēnām, jauc vārdus un neizprot saturu, vai disgrāfija, kad ir grūtības ar rakstīšanu.

Ja bērns nav spējīgs iemācīties reizrēķina tabulu, runa var būt par akalkūliju (nespēja veikt aritmētiskus rēķinus). Iespējams, viņam ir slikti attīstīta atmiņa, tādēļ viņam sagādās grūtības jebkuri uzdevumi, kas saistīti ar atcerēšanos. Un šajā gadījumā ne tikai bērns, bet arī pieaugušais nevēlēsies darīt to, kas viņam nepadodas.

Līst lietus. Skolā sastrīdējies ar draugu. Un vispār – nogurums pa dienu iekrājies, tādēļ nav nekādas vēlēšanās iet uz sporta treniņu vai mazgāt traukus, bet gribas vien pagulēt gultā ar tālruni rokās.

Nekā briesmīga, no vienas reizītes bērns nekļūst par slīmestu. Beigu beigās, arī vecākiem taču kādreiz nepavisam nav noskaņojuma kaut ko darīt – un viņi atļauj sev lietas atlikt uz vēlāku. Arī bērnam ir šādas tiesības, atzīmē psiholoģe.

Tirgošanās vietā. Ko darīt, ja bērnam motivācijas nepietiek, bet kaut kas taču tomēr ir jāizdara? Tad palīgā var nākt noteikumi. Skolā noteikumi pieprasa katru dienu iet un mācīties. Mājas darbi – aiz sevis nomazgāt traukus, saklāt gultu, savākt mantas utt. Turklāt šī ir tā retā reize, kad tirgošanās ir vietā. Izpildīsi ātri mājasdarbus – atliks laiks multfilmām. Palīdzēsi novākt virtuvi – mammai parādīsies iespēja ar bērnu iziet pastaigāties.