Bērns ne dienu nespēj iztikt bez melošanas; psiholoģes ieteikumi vecākiem  (1)

Tā gadījies arī kādā ģimenē, kurā 10 gadus vecs puika melojot ik dienu, un mamma baidās, vai šī kaite nepielips arī viņa jaunākajam brālim, jo pazīmes jau esot pamanāmas. Divu dēlu mamma vērsās portālā "Cālis", lai gūtu speciālista konsultāciju – gan par brāļu ķīvēšanos, gan melošanu.

"Man ir divi dažāda vecuma dēli (10 un četri gadi) un abiem viena problēma, viņi satiekas un kaujas. Kā ienāk pa durvīm iekšā, tā māja pārvēršas par trako māju. Mazais arī bērnudārzā ar grupas biedriem kaujas. Spēlēties ar brāli dažreiz sanāk, bet tas neilgst ilgāk par 10-15 minūtēm un beigās ir tāpat kautiņš, histērija vai mammai sirmi mati. Izmēģināti dažādi varianti, bet līdz tikai tas, ja vecākais brālis aiziet uz savu istabu un mazais pie viņa netiek iekšā, bet tas, manuprāt, ir galīgi nepareizi, jo viņi tā arī nespēs iemācīties līdzpastāvēt un normāli komunicēt.

Otra problēma ir tāda, ka vecākais dēls ļoti melo. Tajos brīžos, kad ir pielietoti visi iespējamie soda mēri par melošanu un mēs runājamies par melošanas problēmu, viņš saka, ka nespējot pat teikumu pateikt, ja tajā teikumā nav meli. Viņš saprot, ka melot nav labi, bet nespēj no tā atteikties un pārvarēt sevi. Kā lai viņam palīdz?

Arī mazais mums melo, bet tas vairāk izskatās pēc viņa fantazējuma, bet mani satrauc, ja to jau tagad nenogriezīs saknē, tas var aiziet tādā pašā gultnē, kā ar vecāko dēlu, kad vairs nespēs atšķirt melus no patiesības. Piemēram, es, skaidri zinot, kur viņš ir dabūjis zilumu uz vaiga (skrienot nokrita), jautāju, no kurienes zilums, vai tev kāds sita? Viņš pilnīgi bez aizķeršanās saka, ka bērnudārzā audzinātāja sita pa muti, pat demonstrēja, kā viņa sita. Ja es nebūtu klāt, kad viņš nokrita, tad no viņa stāstītā domātu, ka patiešām audzinātāja sit viņu. Protams, gadījumi var būt dažādi arī ar audzinātājām, bet man negribas ticēt, ka patiešām kas tāds mums bērnudārzā notiek. Neviens cits bērns neko tādu nestāsta. Bet šādi mazo esmu pieķērusi melos arī par citām tēmām, principā, ja ko nopietnu jautā, viņš gandrīz 80 procentos pateiks savas safantazētās lietas.

Kā rīkoties šajās problēmās? Varbūt mums vispār bērniem ir daudz dziļākas problēmas un mums būtu jāapmeklē kāds speciālists?" šādu situāciju ģimenē apraksta kāda noraizējusies mamma.

"Paldies par jautājumu! Konflikti starp brāļiem, protams, nav retums. Tāpat arī četru gadu vecumā bērniem vēl var būt vēlme risināt problēmas ar fizisku spēku, jo citi konfliktu risināšanas veidi vēl nav tik labi apgūti. No jautājuma gan netop skaidrs, par ko strīdi parasti rodas. Nereti tie veidojas situācijās, kad bērni nevar "sadalīt" savas mantas, mazais vēlas to, kas ir lielajam un tamlīdzīgi.

Šeit ļoti noder vecāku palīdzība – gan lai saprastu konfliktu iemeslus, gan lai palīdzētu bērniem izprast otras puses emocijas, gan arī ieviešot konkrētus noteikumus. Vecāki var noteikt, kad, cik ilgi un ar ko kurš brālis drīkst spēlēties. Turklāt noteikumiem vajadzētu attiekties ne tikai uz vecāko bērnu, bet uz abiem – atbilstoši katra vecumam.

Vecāki var palīdzēt, nosakot konkrētu kārtību, ko darīt, ja kāds noteikumus pārkāpj – piemēram, kad uzreiz jānāk pie kāda no vecākiem un kādas varētu būt atbilstošas sekas noteikumu pārkāpšanai. Protams, ļoti svarīgi, lai vecāki pie izveidotajiem noteikumiem pieturas konsekventi un nemainīgi. Nav arī nekas slikts, ja kāds no bērniem kādā brīdī grib palikt viens un aiziet uz savu istabu – to vajadzētu atļaut un nodrošināt, ka katram bērnam ir vieta, kur pabūt pašiem par sevi vai "paņemt pauzi" konflikta gadījumā. Ne vienmēr ir iespējams izrunāties un atrisināt konfliktu uzreiz, un to var izdarīt arī vēlāk, kad emocijas ir norimušas. Kad tas ir iespējams, vajadzētu palīdzēt katram bērnam saprast otra brāļa izjūtas un rīcības iemeslus, tādējādi mācot empātiju. Savukārt, ja bērniem ir izdevies ievērot noteikumus vai atrisināt domstarpības mierīgi, no vecāku puses nepieciešams pozitīvs pastiprinājums – uzslava, vecāku uzmanība vai tamlīdzīgi.

Melošanas problēmu ir grūtāk komentēt, neizpētot situāciju dziļāk. Melošanas iemesli var būt dažādi – bailes no pieaugušo reakcijas uz patiesību, bērna problēmas ar pašvērtējumu, kā arī vēlme saņemt pastiprinātu vecāku uzmanību. Attiecībā uz jaunāko bērnu gan jāpiebilst, ka četru gadu vecumā bērns patiešām vēl nejūt skaidru robežu starp fantāziju un realitāti.

Lai novērstu melošanu, svarīgi apliecināt bērniem, ka, izstāstot patiesību, sekas vienmēr būs maigākas, nekā sakot nepatiesību. Tāpat būtiski sniegt bērniem pietiekami daudz savas nedalītas uzmanības un stiprināt viņu pašnovērtējumu: novērtēt bērnos to labo, kas viņiem tiešām piemīt. Svarīgi padomāt arī par to, kādā veidā vecāki runā ar bērniem: vai nav tā, ka sākam uz visu bērna teikto skatīties ar aizdomām, kā arī – vai vecāki paši ar savu piemēru demonstrē bērniem savu atklātību, stāstot par savām ikdienas gaitām un sajūtām.

Ja vecākiem ir sajūta, ka šī ir būtiska problēma, ko nav pa spēkam atrisināt pašu spēkiem, būtu ieteicams apmeklēt psihologu, kas strādā ar bērniem (pieejami gan "Centrā Dardedze", gan daudzās citās vietās)."