Kā rīkoties vecākiem, kad pusaudzim paslīdējusi kāja jeb Tikumisko kļūdu labošana  (6)

Pusaudži ir brīvi cilvēki, tātad – brīvi izdarīt izvēles. Gan labas, gan sliktas. Kad tīņa izvēle izrādījusies slikta, cieš vecāki. Tāda ir audzināšanas iedaba, uzsver Gerijs Čepmens savā grāmatā "5 mīlestības valodas pusaudžiem".

Kļūdas mēdz būt dažāda rakstura, bet šajā reizē dziļāk papētīsim, kā labot tā dēvētās tikumiskās kļūdas. Kas jāsaprot ar šo apzīmējumu? Čepmens tikumu kļūdas skaidro šādi: "Pusaudzis pārkāpj ģimenes gadu gadiem piekopto tikumu kodeksu. Savas tikumiskās vērtības vecāki bērnam māca jau kopš visagrākās bērnības un lielākoties cer, ka pusaudža gados tīņi šīs tikumiskās vērtības pārņems kā savējās. Bet tā notiek ne jau vienmēr."

Tikumu kodeksu pusaudži pārkāpj divējādi. Daži apzināti izvēlas noraidīt ģimenes tikumiskās vērtības un ieviest savējās. Citi praksē pieņem ģimenes vērtību sistēmu, bet pārkāpj tās priekšrakstus. Kā vienā, tā otrā gadījumā vecāki ir sāpināti, un parasti sāpināts ir arī pusaudzis. Vecākus patiešām apbēdina dēla vai meitas tikumiskais lēmums, par kuru viņi zina – tas ir nepareizs, jo paredz, kādas tam būs sekas. Un tīnis parasti jūt vecāku vilšanos vai vismaz viņu sāpes – vai pat atsvešināšanos.

Tikumisko kļūdu sekas bieži var izrādīties vecākiem postošas. Vairākums vecāku slepenībā sev jautājuši: "Ko es darītu, ja mana pusaudze piezvanītu un teiktu, ka ir stāvoklī? Vai ja piezvanītu dēls un pavēstītu, ka viņa draudzene ir stāvoklī? Ko es darītu, ja uzzinātu, ka mans tīnis lieto vai izplata narkotikas? Ko es darītu, ja man zvanītu no policijas iecirkņa un teiktu, ka manējais arestēts par zādzību vai uzbrukumu? Patiesībā tūktsošiem vecāku savu bērnu padsmitnieka gados būs spiesti uz šim jautājumiem atbildēt.

Vienlaikus speciālists grāmatā akcentē, ka nav iespējams fiziski pieskatīt pusaudzi 24 stundas diennaktī un kontrolēt viņa rīcību. Lai cik biedējoši tas šķistu, tev jāsniedz tīnim brīvība pieņemt lēmumus.

Padsmitnieku izvēļu loks paplašinās. Šis process ir nepieciešams un lielākoties veselīgs, bet arī palielina varbūtību, ka tīņi kļūdīsies. Vecāki, vainodami sevi, kaitē pusaudzim. Vecāks, kas uzņemas atbildību, vainu no pusaudža pleciem noveļ. Ja tīnis vainu uzveļ tavos plecos, tad diez vai viņš no kļūdas mācīsies - visticamāk, nākotnē viņš to atkārtos.

Vecāki, kuri ļoti tiecas uzņemties vainu par tīņa tikumiskajām kļūdām, ir sapratuši, ka audzināšanas darbs iepriekšējos gados nav bijis teicams. Čempens gan uzsver, ka ar to nedomā, ka vecākiem nav jābūt atbildīgiem būt labiem vecākiem, toties viņš uzsver, ka - tu esi atbildīgs par savām, nevis pusaudža kļūdām".

Padsmitniekam, kurš kļūdījies, ar savu vainu jātiek galā pašam, vēl lielāks nosodījums viņam nav vajadzīgs.

Dabiska daudzu vecāku reakcija ir centieni vājināt notikušā iespaidu. Ieslēgt "nodarījuma mazināšanas" režīmu un aizstāvēt pusaudzi ir ārkārtīgi nesaprātīgi, uzskata Čepmens. Tiecoties pusaudzi atbrīvot no kļūdas sekām, tu pretdarbojies viņa nobriešanas procesam. Dažas no dzīves svarīgākajām mācībām tīņi apgūst vien tad, kad pieredz savu kļūdu sekas. Ja vecāki viņus no šīm sekām atbrīvo, tīņi saņem pavisam citu ziņu. Un tā veicina bezatbildību - "Es varu darīt sliktu, bet par sekām parūpēsies kāds cits". Pēc šāda secinājuma pusaudzim grūti iemācīties būt atbildīgam.

Čepmens saprot, ka ir grūti noskatīties, ka pusaudzis izcieš sava lēmuma sekas, bet atbrīvot no tām nozīmē atbrīvoties no izcila dzīves mācības skolotāja.

Galvenais – dāvā savam bērnam beznosacījumu mīlestību. Šis ieteikums nav pretrunā nekam no iepriekš teiktā. Īstenībā – tas ir mīlestības akts – ļaut pusaudzim piedzīvot paša kļūdu sekas, tādējādi sargājot tīņa labklājību, un tā ir mīlestības esence.

Padsmitnieka tikumiskā kļūda raisa vainas izjūtu. Šīs emocijas pusaudzim liek doties prom no tevis, tāpat tavs bērns cenšas slēpties no tevis. Viņš varbūt baidās no tava nosodījuma. Gudri vecāki savu pusaudzi mīlēs, lai kā viņš kļūdītos.

Atceries, ka beznosacījumu mīlestība rada gaisotni atklātam dialogam. Bērnam jāzina: lai ko viņš būtu sastrādājis, ir kāds, kas vēl aizvien viņam tic, kas arvien uzskata viņu par vērtīgu un kas ir gatavs piedot. Ja pusaudzis jūt vecāku emocionālo mīlestību, viņš spēj savu kļūdu uzlūkot tiešāk, pieņemt pelnītās sekas un no šīs pieredzes apgūt kaut ko pozitīvu.

Jau iepriekš rakstījām, ka šī nav īstā reize sprediķiem. Tagad ir iejūtīgi jāieklausās. Empātija nozīmē iejusties otra cilvēka izjūtās. Vecākiem jāiejūtas pusaudža ādā un jāmēģina saprast gan kļūdas iemeslus, gan pusaudža izjūtas šajā brīdī. Drosmi turpināt sarunu pusaudzim vairo vecāku centieni saprast viņa izjūtas un identificēties ar tām. Toties, ja pusaudzis jūt, ka vecāki klausās ar tiesājošu attieksmi, gatavi viņa rīcību nosodīt, saruna būs īsa. Tālāk tīnis dosies, jūtoties nemīlēts un noraidīts.

Iejūtīgu klausīšanos veicina jautājumi, kas atspoguļo izpratni: "Vai tu teici, ka tobrīd tā juties? Vai tu saki – tev šķita, ka mēs nesapratīsim? Vai tu to saki?" Šādi precizējoši jautājumi paver iespēju pusaudzim precizēt domas un izjūtas, bet vecākiem – izdevību saprast.

Iejūtīga klausīšanās ir ceļš uz izpratni, kas kļūst par platformu iespējai patiešām palīdzēt pusaudzim.

Ja esi pusaudzi uzklausījis un izpratis viņa domas un izjūtas, laiks sniegt emocionālo atbalstu. Tīnim vērts uzzināt: lai gan tu neakceptē viņa nodarīto un nevari atbrīvot no sekām, tu vēlies, lai viņš zinātu, ka esi kopā ar viņu un paliksi viņa pusē, kamēr viņš tiks galā ar savas kļūdas sekām.

Padsmitniekam jāzina: pat ja ir kļūdījies, viņš nav vientuļa sala. Viņš rūp kādam, kas ir gatavs būt klāt smeldzē un sarežģījumos.

Esi sava pusaudža ceļvedis. Bet tas nenozīmē manipulēt ar pusaudzi. Vecāki, kas ir kontrolēt kāras personības, bieži vēlas kontrolēt pusaudža rīcību, kad viņš kļūdījies kādā morālas dabas jautājumā. Ja vecāks nolemj, kas pusaudzim jādara, un cenšas pārliecināt tīni tieši tā arī rīkoties, tā ir manipulācija, nevis ceļa rādīšana. Būt ceļvedim nozīmē palīdzēt pusaudzim pārdomāt situāciju, lai, reaģējot uz tikumiskās kļūdas sekām, tīnis spētu izdarīt gudras izvēles.

Pusaudža jūtas, domas un vēlmes vecākiem jāuztver nopietni. Tās nedrīkst uzskatīt par nenozīmīgām. Tas, ka pusaudzis kļūdījies kādā tikumības jautājumā, nenozīmē, ka tagad lēmumus pusaudža vietā pieņems vecāki. Nav iespējams, ka pusaudzis kļūst par atbildīgu pieaugušo, ja viņš nav brīvs izrisināt situāciju un pieņemt lēmumus par turpmāko ceļu.

Kā vecāki var būt ceļa rādītāji? Viens veids – palīdzēt bērnam sekot paša domām un veidot loģisku slēdzienu. Vecāki, kuri iemācās ceļu rādīt šādā veidā, sava pusaudža lēmumus turpina ietekmēt pozitīvā virzienā. Toties vecāki, kas par tīņa idejām izsaka pārsteidzīgus spriedumus un dogmatiskus apgalvojumus, pārtrauc saziņas plūsmu un burtiski spiež pusaudzi meklēt padomu citviet. Aizsargājoties pret vecāku viszinīgo attieksmi, tīnis var pieņemt muļķīgus lēmumus.

Cits virziena parādīšanas veids – savas idejas pasniegt kā iespējas. Jāpatur prātā, ka par spīti klupienam tikumu lauciņā, pusaudzis aizvien vēlas attīstīt neatkarību un personības identitāti. Palīdzot tīnim gūt mācību no kļūdas, vecāki nedrīkst aizmirst par šo pusaudzības galveno motīvu. Tu labāk par pusaudzi spēj saskatīt iespējas, bet labums tīnim būs no tava ieskata, ja pasniegsi to kā iespējas, nevis "jādara tā".

Ja pēc visiem dialogiem jūti, ka pusaudzis grasās pieņemt, tavuprāt, nelāgu lēmumu, tad, lai situāciju nepadarītu vēl ļaunāku, tu aizvien vari ieteikt (nevis komandēt), tādējādi rādot virzienu. Galvenais ir atzīt pusaudža kā cilvēka autonomiju un to, ka galu galā lēmumus pieņems viņš pats.

Šādā situācijā māte/tēvs varētu teikt šādi: "Dēls, meit, šis lēmums jāpieņem tikai tev pašam, jo tu esi vienīgais, kam būs jāsadzīvo ar tā sekām. Taču, pirms tu to pieņem, es vēlētos pateikt, kas man liek baiļoties". Un tad izklāsti savu raižu iemeslus.

Tādējādi tu neesi no pusaudža pleciem novēlis atbildību, nedz arī uzkrītoši uzstājis, ka tīnim jārīkojas tā, kā gribi tu, toties apsvērumus un izjūtas esi izklāstījis veidā, kāds tīnim ir pieņemamāks.

Avots: Gerijs Čepmens "5 mīlestības valodas pusaudzim" (izd. "Zvaigzne ABC").