Skriešana pakaļ
Šķiet, filmās viss ir ačgārni! Bieži redzēts, ka apsēstībā par kādu prātojot vairākus gadus, cilvēki par nevienu citu nespēj domāt. Turklāt tas, kas izriet no filmu scenārijiem – ja neesi izstiepusies un sarāvusies 100 reizes, mēģinot savaldzināt savu mīļoto, tad īsto mīlestību tev neredzēt ne acu galā. Bet jautājums šajā situācijā ir sekojošs – vai tiešām jāvelta visa dzīve un vairāki gadi, lai tiešām beidzot iegūtu sava īstā un vienīgā uzmanību?
Protams, situācijas mēdz būt dažādas. Tomēr uz to visu vajadzētu skatīties ar nedaudz cieņpilnāku skatu arī pret sevi. Ja man ir tik ļoti jāpiepūlas, lai vispār iegūtu šī vīrieša uzmanību, uzticību un simpātijas, vai tiešām mēs esam radīti viens otram? Ja reiz aktieris Ivars Kalniņš teicis, ka meitenēm un tramvajam nav jāskrien pakaļ – nāks nākamais, tad kāpēc šo padomu neaizlienēt arī mums?
Mēdz teikt, ka attiecības ir darbs mūža garumā, tomēr tajā pašā laikā mīlestībai nevajadzētu būt tik sarežģītai.