Jautājumi vieni, atbildes citādas: mammas dažādos vecumos dalās pārdomās par bērnu audzināšanu

Mamma Ieva (27) šobrīd viena audzina astoņgadīgo dēlu Markusu. Puika ir ņiprs, azartisks, gudrs un kā jau katrai mammai – labākais bērns pasaulē. Markuss pēc skolas dodas uz šaha pulciņu un trenējas futbolā, taču brīvdienas abi no rīta līdz vakaram vienmēr pavada kopā.

Mammas Vinetas (38) ģimenē aug divi braši zēni – astoņgadīgais Olivers un divpadsmitgadīgais Rihards. Lai gan abi bērni ir audzināti vienādi, raksturi tiem ir pavisam atšķirīgi, taču abi spēj pārsteigt mammu dienu no dienas.

Mamma Daila (55) uzskata, ka savas meitas jau ir izaudzinājusi, tāpēc, atbildot uz jautājumiem, centās atcerēties, kā tas bija, kad viņas abas princeses vēl sēdēja skolas solos. Šobrīd viņām ir 22 un 26 gadi, taču Daila uzsver, ka bērni paliek bērni, lai arī cik gadu vēstī cipars viņu pasē.

Ieva: "Bērnam ir jāmāca, ka viss, kas notiek, ir labs un palīdz veidot viņu kā personību. Jāiemāca ticība labajam. Jāmāca, ka galvenā "vieta", kur mīt labais un mīlošais, ir ģimene – bērnībā viņa ģimene ir mamma, tētis, brāļi/māsas, vecvecāki, vēlāk jau viņa paša ģimene. Mana pārliecība, ka bērnā ir jāieliek un jāmāca mīlestība pret cilvēkiem un mīlestība pret darbu. Jāmāca atbildība par to, ko dari.

Tā kā šobrīd sabiedrībā ir redzams ne mazums gadījumu, kad bērns aug nepilnā ģimenē, t.i., dzīvo ar mammu vai tēti, bērnam tādā ģimenes situācijā ir jāmāca, ka gan mamma, gan tētis ir vienlīdz mīļš un labs un mīl bērnu neatkarīgi no savstarpējām attiecībām. Lai būtu drošības un uzticības sajūta, bērnam ir jāzina, ka pie jebkura no vecākiem bērns var vērsties jebkurā brīdī ar sev svarīgo problēmu, kuru noteikti kāds palīdzēs risināt."

Vineta: "Bērnam ir jāiemāca ģimeniskās vērtības, kopā būšanu, rūpes un mīlestību vienam pret otru. Svarīgi ir iemācīt arī dzimtas tradīcijas, svētku svinēšanu un mīlestību pret savu valsti! Tāpat nozīmīgi iemācīt atbildības sajūtu par saviem darbiem un vārdiem. Kā saka – vīrs un vārds!"

Daila: "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Jāmāca būtu atbildīgiem, kā arī patstāvības nozīmīgums, lai, kad izaugs, spētu dzīvot bez vecākiem. Svarīgi mācīt atvasēm mīlēt sevi un mīlēt pasauli sev apkārt."

Ieva: "Nepaklausība ir subjektīvs jēdziens. Vai tas, ka bērns veikalā pie kases lūdz konfekti neatkarīgi no vecāku atteikuma? Vai tas, ka nesaklāj gultu pēc aizrādījuma? Nepaklausība un nepakļaušanās vecāku gribai ir rādītājs, ka bērns protestē un, iespējams, vēlas uzmanību no vecākiem vai skolotājiem bērnudārzā vai skolā. Iespējams, bērnam iekšēji ir daudz dažādu emociju, kuras viņš nespēj atpazīt, un tas rada uzbudinājumu un vēlmi parādīt, ka kaut kas bērnā nav komfortā.

Ar bērnu ir jārunā – gan labās lietas, gan ne tikai labās, piemēram, katru dienu pārrunājot dienas notikumus, kā bērns juties, kas labs un ne tik labs noticis. Tas palīdzēs analizēt un atpazīt savas emocijas, liks justies vajadzīgam un saprastam. Šīs sarunas laikā var izkristalizēties kādi aspekti, ar ko bērns ir neapmierināts ikdienas dzīvē, uz ko vecākam noteikti ir jāreaģē."

Vineta: "Daudz un dikti ar bērniem ir jārunā, jārāda piemērus un jācenšas konkrētajā stāstā parādīt un izstāstīt, kāda rīcība ir ne tik laba un kura ir apbrīnas vērta. Kāda viņu rīcība apbēdina, taču kāda rada ārkārtīgi lielu prieku."

Daila: "Manuprāt, labākais risinājums ir vadīt pacietīgas sarunas ar bērnu – jāapraksta vai jāparāda, kāds ir seku vizuālais izskaidrojums. Šādos gadījumos labi noder dažādi stāsti žurnālos, grāmatās un filmās."

Ieva: "Pretēji padomju laikam, kad palīgs audzināšanā bija siksna un pēriens jeb autoritatīvā audzināšana, šobrīd daudz runā, ka fiziska ietekmēšana nav pieļaujama vispār. Bērnam nedrīkst būt fiziskas vai emocionālas bailes no pieaugušajiem tādā kontekstā, ka pat teorētiski pastāvētu iespēja, ka pieaugušais bērnu fiziski vai emocionāli ietekmētu vai pazemotu.

Tāpat pieaugušo strīdi un nesaskaņas noteikti bērnam nav jādzird – tas var novest pie vainas apziņas bērnā, ka viņš ir strīdu iemesls."

Vineta: "Visi šad tad kļūdāmies, arī mēs, vecāki, audzinot savus bērnus. Bet svarīgi ir neatstāt neizrunātas sajūtas."

Daila: "Nedrīkst neko palaist garām, lai bērnam nebūtu sajūta, ka viņu neredz, nejūt un nedzird. Nedrīkst pieļaut, ka bērnam pazūd vēlme kontaktēt ar vecākiem. Es savām meitām teicu: "Ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi un neviens jūs nesaprot, mamma un tētis vienmēr sapratīs." Atvasēm nedrīkst melot."

Ieva: "Sāp sirds par katru lietu, kas notiek ar bērnu – par katru viņa pārdzīvojumu, asaru, neveiksmi. Mammas sirds dzīvo līdzi bērnam, un domāju, ka šī izjūta saglabājas arī, kad bērns jau ir pieaugušais. Vārds "visbiežāk" attiecas uz ikdienas situācijām, un šeit es distancējos no lielajām, nepareizajām lietām dzīvē, ja bērns "noiet no ceļa"."

Vineta: "Tas parasti ir tad, kad sava starpā bērni viens otram dara pāri. Kad nenovērtē, to ko vecāki ir viņiem gādājuši, kad piemirst to ko apsolījuši."

Daila: "Ir teiciens "kod kurā pirkstā gribi, visi sāp!" Kā katra mamma, arī es pārdzīvoju neizdošanos, neveiksmes, veselības problēmas, neveiksmes mīlestībā, jo... Ja bērns ir laimīgs, arī mamma ir laimīga."

Ieva: "Jāpavada brīvi un nepiespiesti. Arī vecākiem ir jāsaprot, ka brīvdienas nozīmē brīvās dienas, kad noteikti nevajag strādāt. Brīvdienas ir visai ģimenei, jau sākot ar kopīgu brokastu pagatavošanu un ieturēšanu, pastaigām, ekskursijām, tikšanos paplašinātā ģimenes vai draugu lokā u.c. Kāds laiks visiem jāatvēl arī mājas darbu jeb pienākumu padarīšanai, bet arī to var pārvērst kopīgā un priecīgā nodarbē."

Vineta: "Galvenais būt kopā, mācēt atslēgt savus prātus no ikdienas rūpēm un ļauties arī bērnišķīgam priekam."

Daila: "Brīvdienas ir jāpavada kopā, taču jāņem vērā, ko grib bērns un ko grib pieaugušais. Katrā gadalaikā ir citas lietas, ko darīt ārpus mājās, tāpēc ir jāsaprot gadalaika specifika – ko konkrētajā brīdī būtu vislabāk darīt."

Ieva: "Ja ir runa par mācīšanos, kas saistīta ar skolu un skolas mājasdarbiem, tad noteikti kāds laiks vecākiem ir jāpavada ar bērnu, pārraugot un nepieciešamības gadījumā asistējot ar darbu veikšanu. Tas palīdzēs bērnam labāk sagatavoties aktuālajam skolā, kā arī ļaus sajust, ka viņš ir svarīgs vecākiem, jo viņam tiek veltīta nedalīta uzmanība.

Runājot par "dzīves skolu", domāju, ka daudz jāļauj bērnam darīt pašam, bet vecākiem ir šīs aktivitātes jāpārrauga, lai nepieciešamības gadījumā iesaistītos. Bērni tāpat kā pieaugušie mācās no savas pieredzes – gan pozitīvās, gan negatīvās."

Vineta: "Es domāju, ka svarīgi ir gan to darīt kopā, gan arī ļaut pašam mācīties, bet tomēr vairāk sliecos, ka labāk likt mācīties pašam – ja runa ir par skolas mācībām. Bet citas lietas, piemēram, ēst gatavošanu mācīties kopā."

Daila: "Varu teikt no pieredzes, ka vienā ģimenē var izaugt raksturos ļoti dažādi bērni, tāpēc arī pieredzes ir citādas. Ar vienu bērnu nav jāmācās kopā, bet ar otru gan, taču pēc pieredzes varu teikt, ka kopā bērnam ir vieglāk. Galvenais ir neļaut mācību procesā iezagties "robiem", jo tie ir neatgriezeniski."