Ja bērns kož, kost pretim? Audzināšanas piemēri ar pretēju efektu  (2)

Psiholoģe Nadežda Monastirskaja portālā "Ihappymama" kliedē populārākos mītus, kuri praksē pierādījuši savu kļūdainību. Proti, speciāliste aplūko piecas audzināšanas metodes, ko bieži izmanto vecāki, bet to efekts ir pilnīgi pretējs.

Mērķis: palīdzēt bērnam tikt galā ar negatīvām emocijām.

Rezultāts: ar uzmanības pārvirzīšanu vecāki iedarbojas tā, ka negatīvās jūtas paliek bērnā un neatrod izeju. Pat ja ārēji bērns it kā nomierinās, visticamāk, šīs emocijas dos par sevi zināt pirmajā "ērtākajā" gadījumā, un tad vecāki brīnīsies, kādēļ gan kaut kāda nieka dēļ bērns ir sarīkojis tādu histēriju.

Emocijas – tā ir enerģija, kuru nepieciešams kaut kā izmantot. Nezin kādēļ vecāki naivi pieļauj, ka šīs emocijas var vienkārši pazust. Gan jau ka pasaulē vairs nav lietu, no kurām mēs gaidītu līdzīga veida brīnumus. Mēs lieliski saprotam, ka jūtu bads nekur nepaliks tikai tādēļ, ka mēs ķersimies pie darba (jā, par to uz laiku ir iespējams piemirst, bet organisms pieliks pūles, lai pavēstītu mums, ka laiks stiprināties). Mēs nedomājam, ka nekārtība dzīvoklī pazudīs, ja mēs no tā uz laiku iziesim. Visbeidzot, mēs nemānām sevi ar ilūziju, ka vēlme aiziet uz tualeti pāries pati no sevis, ja mūsu uzmanību novērsīs uz kādu citu lietu. Mēs vienkārši meklējam veidus, kā atbildēt uz šiem signāliem samērā civilizētā veidā, skaidro psiholoģe.

Un emocijas no mums prasa tieši to pašu. Tās rodas nevis muļķīgas iedzimtības pēc un arī ne no dabiskās bērna tieksmes kaitēt un manipulēt, bet viņi vecākiem paziņo, ka kaut kas ir noticis ne tā. Un pat ja šo "kaut ko" nav iespējams labot, ir nepieciešams izteikt, izdzīvot šīs emocijas, lai tās neuzkrātos un neradītu nesprāgušas mīnas efektu, uzsver speciāliste.

Rezultāts: šādā veidā vecāki demonstrē daudz dažādu ideju, bet tikai ne to, ka kost nedrīkst, jo tas rada sāpes. Piemēram, vecāki rāda, ka kost tomēr drīkst, ja reiz paši to atļaujas. Tāpat vecāki demonstrē, ka uzvar stiprākais. Vēl – ka vecākiem nav bērna žēl, un viņi ir gatavi nodarīt sāpes. Ka ir jāatriebjas. Ka no vecākiem var sagaidīt vis kaut ko. Kāpēc mēs rēķināmies, ka bērna darbību atkārtošana viņā radīs līdzjūtības rašanos? Tāpēc, ka mēs ceram, ka bērns veiks vienkāršu matemātisku gājienu: man iekoda un man sāp – likumsakarīgi, kad es kožu, sakostajam arī sāp. Man nepatīk, kad man sāp – loģiski, ka arī otram cilvēkam tas nepatīk. Es mīlu savus vecākus – skaidrs, es nevēlos, lai viņiem sāpētu, jo sāpes – tas ir slikti. Galvā tas skan daudz īsāk, bet, ja mēģinātu iztēloties – sanāk, ka izeja tomēr nav tikai viena. Un vēl, rēķinoties ar to, ka bērna galvā var iedzīt šādu algoritmu, vecāki neatceras to, ka:

Viņam vēl nav izveidojusies vārdiskā-loģiskā domāšana līdz šādai daudzpakāpju stadijai;
Te iesaistītas arī jūtas – bērnam, piemēram, ir bail. Vai viņš ir aizvainots. Vai arī viss kopā. Un uzticēšanās pret tuvāko pazūd. Te nu tiešām nav vietas sacensībai.

Šādā veidā, ja mērķis ir iemācīt bērnam nekost, iespējams, šis variants nostrādās, bet ja mērķis tomēr ir iemācīt līdzjūtību, empātiju, tad ir vērts pameklēt citu variantu, iesaka psiholoģe.

Rezultāts: pilnīgi pretējs. Kā likums, vecāki vēlas dalīties divos gadījumos:

Vēl pastāv variants ar kādu dalīties aprēķina pēc: piemēram, panākt kādu labumu sev. Vai arī tāpēc, ka mēs baidāmies, ka par mums kāds kaut ko sliktu padomās. Lūk, tieši šis pēdējais "dāsnuma" variants – ir biežas sekas šādiem treniņiem. Bet pirmie divi pieprasa noteiktu brieduma pakāpi, gatavību sajaukt jūtas (es vēlos pats, bet vēlos kādam sagādāt prieku) un laika un vietas apzināšanās priekšstati (es zinu, ka varēšu to iegūt atkal). Līdz noteiktam vecumam nav vērts to sagaidīt no bērna (smilšu kastē patiešām to nevajadzētu pieprasīt, un tieši tur norisinās galvenā "dāsnuma pedagoģija"). Kā gan bērnam palīdzēt būt dāsnam? Viss ir banāli – personīgais piemērs (patiess dāsnums, nevis piespiests, lai izrādītos). Un pirms būt dāsnam, ir jāsajūt, kas ir privātīpašnieciskuma tiesības. Proti, ja bērnam tiek lūgta rotaļlieta, ir jāatzīst viņa tiesības arī atteikties to kādam dot.

Rezultāts: vienīgais veids, kā tikt galā ar emocijām, tās izlaist uz āru. Cita lieta, ka to var darīt dažādāk: kliegt, īdēt, sev kost, izrunāt jūtas, tās uzzīmēt, uzrakstīt vēstuli. Bet, lai to izdarītu, ir nepieciešams laiks un pieredze. Un labi būtu, ja tas notiktu ar pieaugušā atbalstu un pieņemšanu. Kāpēc pieaugušie neraud katras skrambiņas dēļ? Ne jau tāpēc, ka viņiem ir pateikts, ka tas ir nieks, bet tādēļ, ka viņi paši zina, kas tas ir nieks, un tas ir saistīts ar attīstības integrāciju un laika priekšstatiem. Viņi zina, ka sāpes no mazās skrambiņas ātri pāries, ka tā ātri sadzīs.

Pie šādām zināšanām viņus noveda ne viena vien piedzīvota situācija, turklāt pa šo laiku notikusi ir arī pakāpeniska smadzeņu attīstība. Bet, lūk, tie, kuri sekojuši uzstājīgajiem pieaugušajiem, kuri sākuši aizliegt piedzīvot emocijas "sīkumu dēļ", nereti sevi pārslogo ar darbu, kas nav pa spēkam, pacieš necienīgu attieksmi vai kavējas risināt problēmas ar veselību, jo viņiem ir grūti saprast, kas ir asaru vērts, bet kas nē.

Rezultāts: var būt arī ja ne gluži pretējs, bet visai maz korelē ar rūpēm par citiem un spēju būt uzmanīgam. Viss atkarīgs no tā, cik emociju un darba vecāki ieliek šajā darbiņā – iemācīt pieklājību. Ja bērns no vecāku prasībām jūt, ka viņi nav gatavi pieņemt bērna "bubuļa statusu" (bet tas, vai bērnam šī ideja ienāks prātā, atkarīgs ne tikai no tā, vai mēs to nojaušam, bet arī no bērna emocionalitātes), diezin vai tas kļūs par patīkamu procedūru un rūpju izrādīšanu. Tas būs apgrūtinošs pienākums. Ja vienkārši laiku pa laikam pateiksi priekšā, neuzstājot, visticamāk, tas nenovedīs pie pretēja efekta rezultāta, bet labāk saprast, ka tu to dari apkārtējo labā, nevis sava bērna morāles attīstībai. Rūpes un uzmanība bērnā atvērsies pašas, ja vien apstākļi būs silti, labvēlīgi un pieņemami, kas bērnam vēstīs par drošības sajūtu apkārtējā pasaulē.