Negribu būt lūzers: kā iemācīt bērnu tikt galā ar neveiksmēm

Lūk, viņa atstāsta kādu gadījumu: "Šodien viens draugs atsūtīja man sava dēla fotogrāfiju, kur viņš kā uzvarētājs stāv uz goda pjedestāla vietējā baseinā. Es viņu apsveicu, bet atbildē uzzināju – nē, zēns nav ieguvis pirmo vietu. Vienkārši organizatori katru bērnu fotografēja uz šī pjedestāla "lai neviens nebūtu aizvainots", "lai neviens nejustos kā neveiksminieks".

Pedagogi un vecāki šādos gadījumos dalās divās karojošās nometnēs. Vieni ir par to, ka, "ja nav pirmais, tad ir zaudējis", bet citi ir par "galvenais nav uzvara, bet piedalīšanās". Otrie turklāt saka, ka bērnus iespējami ilgāk ir jāpasargā no negatīvas pieredzes, pretējā gadījumā viņos var attīstīties nepilnvērtības komplekss.

"Es pieļauju, ka šeit galvenais ir nevis vispārināt, bet mācīt bērnus, ka kļūdīšanās vai neveiksme – tas nav kaut kāds melnais bezdibenis, no kura atpakaļceļa nav. Tas vienkārši ir viens no dzīves pieredzes veidiem. Neveiksmes ir tā veidotas, ka bailes no tām kļuvušas par īstu problēmu: tās var ierobežot bērna vēlmi pamēģināt jaunas nodarbes un rosināt spēcīgu trauksmi pat ļoti apdāvinātiem bērniem. Bieži vien vecāki vai nu saka: "Nospļaujies un ej tālāk!" vai metas glābt bērnu: gan viens, gan otrs variants ir saprotams, jo kā gan var noskatīties uz to, kā bērns cieš. Bet, iespējams, ir labākas stratēģijas? Piemēram, atbalstīt un paskaidrot," savā blogā "Lindastade.com" uzsver pedagoģe.

Ar to, ka neveiksmes un kļūdas ir daudz dažādu veidu un smaguma pakāpju, dažādas pēc to nopietnības līmeņa. Ja bērni iemācīsies redzēt atšķirības savām neveiksmēm, viņi sāks saprast, nevis vienkārši paniski no tām baidīties. Viņi spēs saprast un izskaidrot savu kļūdu cēloņus un tikt galā ar savām emocijām. Bez tam, ja kļūdīšanās nav notikusi "nozieguma un soda" ietvaros, tad obligāti ir jāizdara secinājumi: "Nākamajā reizē nopietnāk jāgatavojas kontroldarbam angļu valodā", bet dažreiz var arī tā: "Angļu valoda – tas nav mans visspēcīgākais mācību priekšmets, bet tas nav nekas briesmīgs, jo esmu ļoti spēcīgs matemātikā". Panākumi pieaugušo dzīvē pēc skolas bieži "izaug" no zināšanām par savu talantu.

Dažreiz problēmas tiek konstatētas cilvēkiem, par kuriem nekad neviens nepadomās kā par trausliem, vājiem. Vissliktāk ar neveiksmēm tiek galā meitenes-teicamnieces. Skola meitenēm "Wimbledon Girls High School" var lepoties ar augstu panākumu līmeni, bet tās audzēknes periodiski piedzīvo neveiksmju bailes. Tādēļ skolā ir izdomāts laiku pa laikam rīkot "Neveiksmes nedēļas", kuru laikā audzēknēm piedāvā viņām absolūti jaunus nodarbību veidus. Šo īpašo nedēļu noslēgumā meitenes tiekas ar pazīstamiem cilvēkiem un runā par to, ko iemācījusi neveiksmju pieredze, kā šie cilvēki to izmantojuši savu panākumu gūšanai. Meitenes māca gūt sev labumu no neveiksmes: attīstīt neatlaidību, apgūt analizēšanas prasmes.

Normalizē neveiksmes

Nereaģē tā, it kā būtu par ko baidīties. Neveiksme – tā ir tikai dzīves pieredze, ar kuru mēs saskaramies regulāri. Neveiksme var būt sāpīga, bet var būt arī noderīga.

Atbildība

Iemāci bērnam uzņemties atbildību par viņu neveiksmēm vai panākumiem, neaizvaino un negaidi viņu attaisnošanos.

Analīze

Secinājumi

Katrai neveiksmei ir jādod secinājumi nākotnei. Ko derīgu bērns ir uzzinājis no šīs pieredzes, lai nākotnē izvairītos no līdzīgām kļūdām?

Dažādība

Lai bērni pamēģina iespējami vairāk jauna veida aktivitāšu, gan fizisku, gan intelektuālu. Palīdzi izzināt bērna stiprās puses un vājības, bet pēc tam palīdzi iemācīties ar tām strādāt.

Risks – cēla lieta

Radi mājās labvēlīgu atmosfēru, lai bērni nebaidītos riskēt. Veicini bērnos kreativitāti, iemāci izteikt savas domas un argumentēt savu viedokli, lai viņi pamēģina jauno, pat ja domā, ka izskatīsies smieklīgi vai muļķīgi.