Ir bērni, kuri slimo biežāk, un ir tādi, kuriem slimošanas reizes ir salīdzinoši retas. Skaidrs, ka ikreiz, kad bērns ir slims, vecākiem tas ir papildu stress un rūpes, bet ir arī vecāki, kuri slimošanu uztver pavisam emocionāli. Aplūkosim vienu reālu piemēru no dzīves – kad mamma atzīstas, ka pati ir pārāk uzvilkta saistībā ar dēla biežo slimošanu. Situāciju komentēs psiholoģe.
Vēstuli no satrauktas mammas saņēmis portāls "Health.mail" (fotogrāfijām pie raksta ir tikai ilustratīva nozīme – red.): "Mana problēma – trauksme un nervozitāte slēpjas faktā: dēls bieži slimo, lai gan viņam ir jau astoņi gadi. Atrodamies pastāvīgā imunologa, LOR novērošanā, ārstējamies. Bet tiklīdz viņam parādās klepus, aizlikts deguns, man sāk "kratīt", mani tas kaitina, es aizeju uz otru istabu, lai nedzirdētu, kā viņš šņauc degunu. Lai gan esmu ļoti gādīga, atbildīga it visā, pat pārāk. Man ir bailes, ka nokļūsim slimnīcā, jo ir tā, ka dažreiz nevaram samazināt paaugstināto temperatūru. Slimnīcās esam bijuši 4 līdz 5 reizes.
Es dažreiz sakliedzu uz bērnu, uz citiem, garastāvoklis pazūd. Kā iemācīties cīnīties ar negatīvo? Cenšos tikt skaidrībā savās sajūtās, bet tas slikti padodas. Man ir bailes, ka ar dēlu var notikt kaut kas briesmīgs. Ka šīs slimības – iesnas, izsitumi uz ādas, tie ir nebeidzami, tad viens, tad otrs…
Nav nekādu neapmierinātu vajadzību, viss ir normāli. Vienkārši mēs ar vīru nesaprotam, kāpēc mūsu bērns bieži slimo, varbūt mēs pie tā esam vainojami?
Bet mūsu slimnīcās, vērojot ārstus, redzēju un uz sevi piedzīvoju, ka es bieži kontrolei izmērot temperatūru, pamanīju, ka tā ir plus 40 grādu pēc Celsija, bet palātā reti kāds ielūkojas. Proti, kontrole no personāla nav nekāda. Ja nu bērnam ir slikti un temperatūra paaugstinās vēl, bet viņi to mēra tikai trīs reizes dienā? Kurš iedos viņam ūdeni, kamēr viņš tur vārgs gulēs? Visi šie momenti man neievietojas galvā, pat domāt par to negribu.
Mans negatīvisms tiek visiem, es uzkarstu un uzsprāgstu jebkura iemesla dēļ. Vēlos, lai dēls mazāk slimotu, tādēļ arī baidos ar viņu braukt kaut kur uz ārzemēm, ja nu pēkšņi viņš saslimst, bet tur runā svešvalodā."
Atbild psiholoģe Marina Mihailovna:
"Jūs jūtat negatīvas emocijas. Kādas tās ir? Bailes, skumjas, dusmas, aizvainojums utt.? Kam adresētas šīs jūtas? Dēlam? Sev?
Trauksme (bet nevis bailes) – tā ir par kaut kādu bīstamību, ko jūtat, bet neapzināties. Kad šņākšana aiz durvīm beidzas un no turienes parādās čūskas galva, mēs pārstājam izjust trauksmi un sākam baidīties. Lūk, jums ir jāapraksta šī čūska, lai to notvertu!
Ja reiz jūtas pastāv, tātad tās ir saistītas ar kādu jūsu neapmierinātu vajadzību. Kura no tām ir?
Lūkojieties, jūsu problēmu var iedalīt trīs daļās:
1. Pats bērns, viņa attieksme pret ķermeni, viņa pašapziņa, viņa vēlmes un vajadzības. Ar fizisko veselību nodarbojas ārsti, psiholoģiskais distress domāts bērnu psihologam. Izsitumi uz ādas – arī tā ir pazīme, ka pastāv kaut kas neizrunāts, kaut kas bērnu satrauc. Vēl ir jautājums: kā pagāja septiņgadnieka krīze, kad bērns atrāvās no ģimenes un aizgāja skolā?
2. Jūsu attiecības ar dēlu. Pirmkārt, mātes un dēla, otrkārt, tēva un dēla. Te ir divas tēmas: jūsu atkarība (tā, savukārt, ir atkarīga no slimības, un jūs esat atkarīga no dēla atkarības no slimošanas) un jūsu kontrole. Pēc aprakstītā vēstulē secināms, ka ir pārlieku liela kontrole, un bērns daudz ko pilnībā var izdarīt pats: paziņot, ka viņam ir slikti, paņemt no blakus esošā galdiņa ūdens glāzi. Viņam nav trīs gadi, bet astoņi. Viņš pats ir spējīgs remdināt slāpes. Mājasdarbus viņš nav spējīgs izpildīt pie paaugstinātas temperatūras, bet padzerties, pagulēt, aiziet uz tualeti – to viņš var arī bez mammas.
Izskatās, ka jums nepieciešams pieaugušo vai ģimenes psihologs, kurš varētu veikt revīziju visā, kas attiecas no laika posma kopš bērna piedzimšanas līdz šodienai.
3. Abu pušu ģimenes pagātnes ietekme. Varbūt pastāv kādi ģimenes skeleti, kuri ir nomaldījušies, bet izlien dēla psihosomatisko problēmu izskatā.
Un šajā gadījumā ar vienu konsultāciju neiztikt, ir jātiek skaidrībā daudz dziļāk un ilgākā laika posmā. Nav obligāti ar vīru būt vienā seansā, bet paralēli ar vīru – būtu ļoti labi, lai katrs varētu nodarboties ar savas puses pagātnes notikumiem.
Kā to ieviest patstāvīgi, bez problēmu pārstrādāšanas pieredzes, nevaru pateikt. Un ar speciālistu, pirmais ko darīsiet, iemācīties pārvarēt pretestību. Noteikti iesaku jums konsultāciju pie psihoterapeita.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
