Arī psihologi kļūdās: septiņi padomi bērnu audzināšanā, kas nestrādā  (1)

Par to, ka psihologi arī var kļūdīties, mammas visbiežāk neaizdomājas un sāk sevi vainot sliktā audzināšanā. Protams, vairumā gadījumu šāda literatūra mums stāsta par pareizajām lietām, bet ir arī izņēmumi. Septiņu kļūdainus padomus, ko mēdz sniegt psihologi, apkopojis portāls "Mama-likes".

No vienas puses, psihologi rekomendē būt patiesiem ar bērniem, bet no otras – slēpt savas emocijas un nekliegt. Tici, ka ne par kādu patiesumu nevar būt runa līdz laikam, kamēr neiemācīsies bērnam atklāti paust savas emocijas.

Vēl viens mīnuss mūžīgajam mieram no vecāku puses ir tāds, ka bērns tā arī nekad nesapratīs, ka tu vari par viņu arī uztraukties. Kādudien viņš novērtēs tavu emocionalitātes trūkumu kā vienaldzību no tavas puses.

Iespējams, kāda finansiāli var atļauties nolūgt virtuves palīdzi, tīrītāju un mazgātāju, tad šis ir visai izpildāms padoms. Bet vairumā gadījumu mammām šī misija nav izpildāma. Optimālais variants – darīt savas lietas, bet mazulim piedāvāt iespēju paskatīties multfilmas patstāvīgi.

Kamēr daudzas mammas cenšas izpildīt prasības, sieviete, kura šo ir izdomājusi, savu bērnu atdevusi internātā. Patiesībā, ja mājās dzīvo mazi bērni, panākt absolūtu kārtību ir praktiski neiespējami.

Tu, protams, vari censties un diennaktīm skriet pakaļ mazulim ar lupatiņām, bet visam pārējam tev nedz laika, nedz spēku nepietiks. Šādā situācijā visprātīgākais risinājums ir pagaidīt, kamēr bērnam radīsies apzināta sapratne, kas ir kārtība.

Psihologi apgalvo, ka vārds "nē" ierobežo mazuļa brīvību, bet viņam ir jāiepazīst pasaule. Kā gan viņš to iepazīst, ja tu viņam neaizliegsi skriet zem mašīnām, līst pa palodzēm pie atvērta loga un glaudīt dusmīgus suņus?

Ja mazulis realizēs šīs un citas neprātīgās vēlmes, tad arī atļaut visu pēc kārtas vairs nebūs jēgas. Kopš agrīna vecuma bērnam skaidri ir jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst, un tam vislabāk atbilst vārds "nē".

Šantāža – ne visai labi, bet vēl sliktāk, ja vecāki pilnībā atsakās izmantot šo unikālo metodi. Mazulim var bezgalīgi skaidrot, ka ēst pirmo ēdienu ir labi, bet dzert no kaimiņu kaķa bļodiņas –slikti, bet kamēr viņš reāli to apzināsies, tieši kāpēc tas ir slikti vai labi, paies gadi.

Bet, lūk, ja bērnam paskaidros, ka gardumus viņš nedabūs, kamēr nepaēdīs pirmo ēdienu un nepārtrauks kopā ar kaķi no bļodiņas lakt pienu, tad bērns labosies daudz ātrāk. Jā, metode ir visai tālu no ideālā, bet, kad bērns paaugsies, viņš pats pateikts par to paldies.

Bet tu zini, ka bērns visu laiku vēlas spēlēties, skriet, skatīties kaut ko, un, vēlams, ne ar vienu citu, kā mammu. Tādā veidā tev vajadzēs visu laiku viņam būt blakus. Tas var novest tikai pie tā, ka tu pārstāsi gūt gandarījumu no komunicēšanās ar mazuli.

Piekritīsi, ka šāda psihologu pozīcija ir pilnīgs absurds. Ja bērns kopš bērnības pieradīs samierināties ar to, ka "nē" ir galējā atbilde, tad ar šo ieradumu viņš arī aizies tālāk dzīvē.

Bet cik gan daudz iespēju var palaist garām, ja uzskati, ka vārds "nē" ir neveiksmīgs finišs! Parādi bērnam labāku variantu: lai pēc tava stingrā "nē" viņš pacenšas iegūt burvju vārdiņu "jā". Tici, ka prasme "nē" pārvērst par "jā" ir vienkārši nenovērtējama pieauguša cilvēka dzīvē.

Patiesībā jau bērnu psihologiem biežāk ir taisnība, nekā nav. Bet vecākiem gan ir vērts aizdomāties, kādas metodes un piemērus var izmantot attiecībā pret paša bērnu. Bērni ir atšķirīgi. Tas, kas der vienam bērnam, var nederēt citiem.