Iedomājies? Bet tagad atceries, ka pirmais orķestris – tā ir pieaugušo nervu sistēma, kurā hormoni ir daudz "apmācītāki" un harmonizēti. Otrs orķestris – bērna centrālā nervu sistēma, kurā noris hormonālais haoss, bet uzbudināšanās un "bremzēšanās" procesi te steidzas, te kavē. Un bērna asaras ir ļoti svarīga un dabiska ķermeņa atjaunošanās sistēmas reakcija. Kad bērns raud, viņš cenšas atgūties, salikt sevi pa "ķieģelīšiem", un ja mēs sakām šos vārdus, ko atradīsi tālāk rakstā, tad gluži pretēji, mēs kaitējam mazulim.
Kad mēs jūtam fizisku vai emocionālu kaitējumu, tā vietā, lai krātu sāpes un paliktu sasprindzināts, mēs "uzlādējamies" ar raudāšanas, smieklu, dusmu izgāšanas palīdzību. Tieši tā organisms pārstrādā un atbrīvo emocijas, atgriežot dvēselisku līdzsvaru. Portāls "Letidor" aplūko frāzes, kuras bērnam nedrīkstētu teikt tad, kad viņš raud, pamatojot arī, kāpēc.
Aizliegums kā stress
Aizliedzot bērnam raudāt, mēs bloķējam iespēju fiziskas un dvēseliskas sāpes pārvarēt, "izspļaut" no sevis sajūtas, kas rada diskomfortu, un nomierināties. Raudāšanas skaņas uz vecākiem iedarbojas kaitinoši (īpaši, ja blakus ir citi cilvēki), un viņi bērnam paziņo šīs septiņas bloķējošās frāzes:
- Nekliedz, pārstāj raudāt, citādāk mēs iesim mājās!
- Neraudi, pats esi vainīgs!
- Pārstāj kliegt, par tevi visi smejas!
- Pārstāj niķoties, tu jau esi liels!
- Kad raudi, tu esi tik nesmuks!
- Labi bērni neraud tādu nieku dēļ!
- Neraudi, citādāk es tevi… (sodīšu, kaut ko nedošu, nemīlēšu utt.)!
Tās ir no "sērijas" – bērns ir nokritis un nobrāzis celīti, bet mēs pa virsu pakaisām sāli. Tas jau saknē nav pareizi. Un ko, taujāsi, tādā gadījumā darīt?
Tā vietā, lai bērnu kauninātu un izdarītu spiedienu uz viņa raudāšanu, ir jādara absolūti pretējais – jārunā par savu rūgto bēdu pieredzi, jāatbalsta mazuļa noskaņojums un pat jāveicina raudāšana. Tad bērns sajutīs, ka viņa bēdu saprot, ka viņš nav viens. Tas palīdzēs mazulim tikt galā ar emocijām, un saikne starp jums abiem kļūs tikai stiprāka.
Atbalsti mani!
Lūk, dažas frāzes, kas palīdzēs likt saprast, ka esi līdzās bērnam viņa bēdās, nenosodi viņu, bet saproti viņa stāvokli, žēlo viņu:
- Es redzu, cik tu esi satraukts;
- Es saprotu, mīļais, cik ļoti tev sāp/ir grūti;
- Es būšu ar tevi, kamēr esi tik satraukts;
- Es nekur neiešu;
- Man ir tik žēl, ka tu pazaudēji rotaļlietu/sastrīdējies ar draugu utt.;
- Es klausos tevi, mans mazais, izstāsti man visu, visu;
- Es tevi apskaušu, bet tu man pastāsti, kas tevi tik ļoti apbēdināja, mans labais;
- Nāc, es tevi pažēlošu, bet tu man pastāsti, kas tevi satrauc.
Nebaidies atkal pievērst uzmanību tam, kas notika un kļuva par raudāšanas iemeslu:
- Nāc, paskatīsimies vēlreiz uz tavu rētu…
- Šis zēns ļoti tevi apbēdināja…
- Es redzēju, kā šis suns tevi nobiedēja…
- Tu patiešām ļoti vēlējies iet ciemos…
Tālāk ir svarīgi bērnam parādīt, ka tu kontrolē situāciju, īpaši, ja mazulis kaut ko ir izdarījis nepareizi:
- Es nevaru tev atļaut… iesist zēnam/atņemt mantu meitenei/pacelt konfekti no zemes;
- Es vēlos, lai tu… nomazgātu rokas/atdotu mantu, kuru atņēmi/izpildītu uzdevumu;
- Es vēlos, lai tu izlasītu/uzrakstītu…
Lai no jauna nesatrauktu bērnu, kurš tikko sācis nomierināties, parādi, ka šajā situācijā nepastāv bezcerība:
- Es zinu, ka tiksi galā, bet es tev, protams, palīdzēšu;
- Tev drīz atkal būs jauna mantiņa;
- Tev izdosies, es tev parādīšu, kā jādara.
Un vēl! Kad mierini bērnu, apsēdies viņam priekšā un skaties acīs, apskauj un paglāsti vietiņu pie pleca – tur, kur mūsu mīļajiem eņģelīšiem aug spārniņi, iesaka speciālisti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
